X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Divdesmit gadus pēc nāves
Autors - Dzelzs Jaunava
 
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Bija karsta vasaras diena, kad kādā nelielā ciematiņā ieradās nepazīstams pusmūža vīrs. Ik pa brīžam atskatīdamies, it kā kāds sekotu, svešais gariem soļiem šķērsoja nelielo ciematiņu un apstājās pie kādas mājas gandrīz pašā nomalē. Viņš pieklauvēja pie durvīm un, gaidīdams, kamēr tās atvērs, nepacietīgi mīņājās no kājas uz kāju. Drīz viņš izdzirda kā tiek atšautas aizbīdāmās bultas un durvis atdarījās. Uz sliekšņa stāvēja kāda diezgan glīta sieviete, vecumā ap 37 gadiem.
- Labdien, kā varu palīdzēt? – viņa gaiši apjautājās.
- Sandra? Vai tā esi tu?- svešais vīrs steidzīgi noprasīja.
- Jā, mani sauc Sandra, bet vai mēs esam pazīstami?-
Ļoti cieši nopētīdama savu viesi, Sandra pēkšņi soli atkāpās un viņas gaišbrūnajās acīs pavīdēja apjausma: - Norbert! Vai tas var būt!...- viņa nepaspēja nobeigt, kad par Norbertu nosauktais iemetās gaitenī un steidzīgi aizvēra durvis.
-Sandra, lieta ir ļoti nopietna. Tik nopietna, ka mums ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem. Vai mēs varam ieiet istabā?-
Sandra pamāja. Ne vārda neteikdama viņa veda Norbertu uz viesistabu, pie sevis pārlikdama, vai Norberta ielaišana nav viena nepiedodama kļūda. Viesistabā viņa Norbertu nosēdināja uz neliela dīvāniņa un ieteicās aiziet pēc kafijas un pīrādziņiem. Taču Norberts saķēra Sandru aiz rokas un neļāva viņai nekur iet.
- Sandra, vai tu saņēmi manu vēstuli?-
- Jā, protams. Bet es nesaprotu, kāpēc tev vajadzēja to sūtīt ar kādu tik dīvainu cilvēku.
- Tas bija vienīgais cilvēks kam es varēju uzticēt šo svarīgo ziņu. Vai pavedieni, ar kuriem vēsts bija pārsieta, nebija pārrauti?-
- Nē. Kālab tev vajadzēja sasiet savu vēstuli ar tik smalkiem un trausliem diegiem?-
- Tas labi. Tas nozīmē, ka neviens to nebija atvēris- laizdams Sandras jautājumu gar ausīm, Norberts atbildēja.
- Kāpēc tik daudz slepenības ap parastu vēstuli? – nedaudz nervozi jautāja Sandra. Viņai sāka likties, ka Norberts ir slims ar vajāšanas māniju. – Tu rakstīji, ka ieradīsies pie mums ar svarīgiem jaunumiem un gribēji sapulcināt pārējos, mēs domājām, ka tu esi nolēmis sarīkot tādu kā atmiņu vakaru par godu jaunības dienu dēkām.-
- Vai tu kādam izstāstīji par manu ierašanos?- Norberts žigli apjautājās un beidzot atlaida Sandras roku.
- Tikai savam vīram un meitai.-
- Tavs vīrs ir Alfrēds, vai ne? Bet meitai gan varēji nestāstīt. Vai viņa maz ir uzticama?-
- Norbert, tu mani biedē!- Sandra pavirzījās mazliet nostāk.
- Sandra,- Norberts iesāka un palūkojās vai tuvumā neviena nav. Pieliekdamies tuvāk Sandrai un pazeminādams balsi, viņš turpināja: - Vai atceries, pirms 20 gadiem mūsu avantūristu pulciņā bija arī Juliāns. Tev viņš noteikti jāatceras, jūs taču bijāt galīgi sadziedājušies. Bet tad kāds sajucis laupītājs viņu nogalēja.-
Juzdama, ka mute kļūst sausa un apspiezdama vēlēšanos aizbēgt no šīm atmiņām, Sandra pamāja – Atceros.-
- Mēs ar Juliānu bijām vislabākie draugi kādi vien pasaulē sastopami. Un, tad kad es uzzināju par viņa nāvi, ko nekādi nebiju spējis novērst, es zvērēju pie visaugstākā Dieva, ka atradīšu veidu kā atgriezt Juliānu atpakaļ dzīvē. Es biju dzirdējis par burvju amuletu kas to spēj. Spēj atdzīvināt cilvēku. Un es... Sandra, es esmu to atradis pēc 20 meklējuma gadiem.- Norberts centās runāt mierīgi, taču viņa balss drebēja.
- Tu esi atradis??!! – Sandra iesaucās.
Norberta pāragri novecojušajā sejā pavīdēja kāda prieka atblāzma, kuru tūdaļ nomāca aizdomu un neuzticēšanās ēna: -Esmu gan. Bet lūdzu, Sandra, runā klusāk. Vai zini, es nerunāju par to, nevienam nerādīju un sargāju to vairāk kā dzīvību. Ak, Dievs, es pat aizliedzu sev domāt par to, lai kāds, kas varbūt spēj nolasīt manas domas, nezinātu, ka tas ir pie manis, un nu, es varu tev pateikt – es esmu atradis amuletu kas atgriezīs dzīvību Juliānam.-
Elpai aizraujoties Sandra pūlējās sakopot domas taču pa galvu šaudījās tūkstoš jautājumu un atmiņu drusku.
Norbertu sagrāba spēja klepus lēkme un Sandra pa to laiku aizvēra acis un atmiņas par senajām dienām atplūda kā vilnis un noslīcināja tagadni.
Viņi bija septiņi labākie draugi vecumā no 17 (Sandra bija visjaunākā) līdz 30 gadiem. Kopā viņi klīda pa pasauli meklējot piedzīvojumus. Viņi alka būt īsti dēkaiņi par kādiem sacer leģendas, taču lielākais viņu sasniegums bija dzīvības izglābšana vietējam muižniekam, kurš medībās bija noklīdis un apmaldījies. Tas bija klaiņojis pa mežu trīs dienas ne ēdis, ne dzēris. Toreiz viņi bija to izveduši no meža un muižnieks bija solījies tos augsti apbalvot. Bet, būdams “aizņemts” kā jau visi muižnieki, viņš to “piemirsa”. Toreiz Sandrai tas īpaši nerūpēja, viņa un Juliāns bija iemīlējušies viens otrā un kala kopīgas nākotnes plānus, taču tad kādā tumšā rudens vakarā atgriežoties nometnē Juliānam uzbruka laupītāji un nonāvēja to. Sandra pārdzīvoja, ka bija ļāvusi Juliānam vienam doties uz netālo ciematu pēc pārtikas kur atceļā viņu arī nogalināja. Viņa vēlējās, kaut būtu bijusi klāt un kaut Juliānam nebūtu jāredz kāds bārdas rugājiem noaudzis, uzblīdis laupītāja vaigs, un tai pat laikā viņu šausmināja doma, ka būtu jāredz kā mīļotais mirst. Un diez vai laupītāji būtu saudzējuši viņu pašu.
Dziļajās bēdās viņa nolēma palikt uzticīga Juliānam, taču aizvien vairāk satuvinājās ar Alfrēdu – vienu no saviem draugiem dēkaiņiem – un pēc diviem gadiem piedzima viņu meita – Mona.
Viņa un Alfrēds nopirka māju un pārstāja savu piedzīvojumu meklētāju dzīvesveidu, savukārt Norberts un pārējie vēl kādu laiku meklēja atdzīvināšanas amuletu, līdz beidzot padevās neko neatraduši. Izņemot Norbertu. Viņš turpināja savus meklējumus, un nu, pēc 20 gadiem vēlējas sapulcināt pārējos jaunības dienu draugus lai paziņotu par atrasto nenovērtējamo dārgumu.
- Es viņu atdzīvināšu. – Norberts, beidzot atguvies, teica.
- Norbert ... vai tu domā, ka tas maz ir iespējams?-
Norberts pamāja.
- Bet viņš taču ir miris jau 20 gadus!-
- Tas nekas. Šis amulets spēj gan dziedināt miesu, gan atgriezt aizgājušo dvēseli.-
- Vai tas ir pie tevis? Vai es drīkstu to apskatīt?- satraukumam augot, Sandra jautāja.
Norberts brīdi vilcinājās, tad izvilka no jakas iekškabatas kādu tīstokli. Klusēdams viņš tīstokli lēni un rūpīgi attina, ļaudams Sandrai ieraudzīt lielo dārgumu. Viņa brīdi lūkojās uz to. Iesākumā viņai šķita, ka Norberts grib viņu izjokot, tad – ka Norberts ir sajucis prātā, uzskatīdams šo nelielo un vienkāršo alvas sirdi par burvju amuletu. Vīlusies Sandra atliecās atpakaļ.
- Ēē, ļoti jauks – viņa novilka.
- Vai ne? Un iedomājies, es gandrīz nebūtu to pamanījis. Es visu laiku staigāju tam garām, jo nespēju ticet, ka šis ir īstais. Taču viss sakrita – senās teiksmas runāja tikai par šo. Tā nu es to arī paņēmu.-
- Jā, starp citu, kā gan tu to atradi? – Sandra jautāja pēc klusuma brīža. Viņa nezināja vai ticēt Norberta teiktajam. Prāts apgalvoja, ka nevar taču alvas gabals atdzīvināt cilvēku, taču sirdī Sandra par to nebrīnījās un nešaubījās.
- Nu, - Norberts iesāka, - Es jau sen biju dzirdējis nostāstus par burvju amuletu, kas atņem nāvei tās upurus. Man atlika tikai šīs leģendas pārvērst kartē kas aizvestu mani uz pareizo vietu. Tas bija grūti, daža laba teiksma izrādījās pārāk sagrozīta un jau sen zaudējusi savu sākotnējo jēgu. Tā nu mēs meklēdami leģendās minētās vietas, uzdūrāmies pat kādam večukam, par kuru stāstīja, ka viņš esot redzējis šo amuletu savās jaunības dienās. Sandra, vai zini, man liekas, šī večuka jaunības dienas bija trīsreiz senāk nekā mana piedzimšana.
Vecais vīrs slikti dzirdēja un maz saprata, ko mums vajaga. Iedomājies, viņam
likās, ka es tam gribu pārdot govi! Ak, Dievs, kā mēs ar viņu nomocijāmies! Mēs viņam uzdevām jautājumus un viņam bija jāatbild ar jā vai nē. Vecais vīrs tik māja ar galvu un teica “Jā”. Mēs viņam izstāstījām notikumu gaitu, kādai tai, mūsuprāt, bija jābūt, ņemot vērā viņa atbildes, bet pēkšņi viņš saka “Nē”. Bet viņa radinieki vispār bija briesmīgi. Es nezinu, vai tie bija viņa mazmazbērni vai mazmazmazbērni. Iesākumā tie neļāva mums tikties ar veco vīru, pēc tam gribēja izspiest naudu no mums.
Un šī nogurdinošā maldīšanās! Ja leģendā, piemēram, teikts: “No pilsētas, kuru aptek deviņi akmens strauti,svētajā brīdī, kad debesu gaišums dzimst, cēlais varonis devās ceļā, ļaudams saulei sveicienus mest sev sejā! Trejas reizes viņa biedrs, dzejnieks un tumsas bieds, nāca to apmeklēt, iekāms varonis sasniedza vietu, kur divas bezgalības tiecās, lai saplūstu.” – tas nozīmē, ka no pilsētas, kurai apkārt ir deviņi akmens mūri, agri no rīta varonis devās ceļā uz austrumiem, ceļoja trīs dienas (viņa biedrs – tas ir domāts kā mēness) un nonāca jūras malā. Un tas vēl bija viens no saprotamākajiem gabaliem! Kad es reiz dienu pavadīju vietējā biblotēkā lasīdams senus manuskriptus, pēc tam es divas dienas staigāju apkārt runādams atskaņās. Mani biedri nesaprata, kas ar mani noticis. – kā pārbaudīdams, vai Sandra klausās, Norberts apklusa.
- Tavi biedri? Kas viņi bija?-
- Pāris tirgotāju. Es viņus savaņģoju ar stāstiem par neizmērojamām bagātībām ko pūlos atrast. Kaut kādus dārgumus jau mēs atradām, taču ne tik, cik šamējie bija cerējuši. Ar šīm bagātībām knapi pietika lai apmaksātu ceļojuma dēļ radušos parādus. Nabaga puiši tā un palika domādami, ka esmu šos piekrāpis, bet es biju pārsteigts, ka mēs jel ko atradām. Es taču nemeklēju neko citu, izņemot, protams, šo – viņš sapņaini paraudzījās uz alvas gabalu, kurš ietīts smalkā zīda audeklā, gulēja viņa rokās.
Pašķielēdama uz amuletu, Sandra vaicāja: - Norbert, vai tu esi drošs, ka tas darbojas?-
-Pilnīgi. Tas spēj atdzīvināt ikvienu, tas tikai jāuzliek mirušajam uz sirds, bet neviens dzīvais nedrīkst tam pieskarties. Ak, Sandra, vai tu spēj iedomāties, cik laimīgs es būšu, kad beidzot atdzīvināšu Juliānu!-
- Jā... bet kad tu domā pie tā ķerties klāt?-
- Nu – Norberts samulsa. – Es biju domājis to paveikt kad ieradīsies pārējie, viņiem taču drīz jābūt klāt?-
Sandra pamāja – Šovakar. Viņi droši vien bija pārsteigti kad saņēma tavu vēstuli. Vai zini, man liekas, es neesmu redzējusi pārējos jau kādus gadus astoņus. Tas būs gaužām savādi, pēc šiem gadiem sapulcināt visu mūsu pulciņu, ieskaitot Juliānu.-
Norberts pamāja.
-Atdzīvināšanas amulets! Kas to būtu domājis! Man tas noteikti būs jāpastāsta Alfrēdam, kad viņš atgriezīsies!- Sandra nogrozīja galvu.
-Kur tad viņš ir?-
- Viņam bija jāsteidzas pie ganāmpulka. Tu jau zini kādas klapatas mēdz sagādāt mājlopi. Nupat trīs govis saķērušas nez kādu dīvainu kaiti. Alfrēds jau atsauca dakteri, lai tas paskatās, kas tām kaiš, un nu viņi kādu laiku būs pie govīm. Ak, es ceru, ka tas nav nekas nopietns.-
Norberts izdvesa kādu līdzjūtīgu skaņu.
Uz brīdi iestājās klusums. Sandra, juzdamās neveikli, knibināja nagus, bet Norberts joprojām klusēja.
-Vai zini, - pēc brīža viņš teica, lēni un rūpīgi izrunājot katru vārdu. – Patiesību sakot, mums vajadzētu kādu jau tagad sūtīt ceļā pēc Juliāna.-
- Sūtīt pakaļ? Bet tu pats? ...-
- Jā, es gribēju būt tieši tas, kurš atdzīvinās Juliānu, bet es baidos, ka nepārdzīvošu šo satraukumu un galu galā, paskaties uz mani – kur es tāds varu iet? –
Sandra vēlreiz uzmanīgi aplūkoja Norbertu. Viņam bija taisnība. Norberts bija pārlieku novecojis, tā, ka viņam varēja dot visus gadus sešdesmit. Nakšņodams zem klajas debess, vai, labākajā gadījumā, klinšu alās, Norberts bija iemantojis kaulu sāpes, kas parādījās pie mazākās vēja pūsmas. Tāpat viņu mocīja spēcīgs klepus un sens ievainojums kājā, kas lika Norbertam pieklibot.
-Bet tu taču atnāci līdz šejienei?-
-Mani atveda kāds labs cilvēks. Ak, Sandra! Es biju kā spārnos, domājot par to lielo brīnumu kam es palīdzēšu notikt, bet tagad es jūtos kā vecs vīrs, ko nogalinās viņa paša dedzība. Sandra, kādam Juliāns ir jāatdzīvina manā vietā.-
-Kad ieradīsies pārējie...-
-Nē, es gribu, lai jau tagad kāds dotos pēc Juliāna. Padomā, kas tas būs par pārsteigumu pārējiem!-
- Šī atdzīvināšana... Vai tā ir sarežģīta?-
- Tai nevajadzētu tādai būt. Es varu pastāstīt visu kas jādara. Tikai mums jāizrauga kāds, kas spētu aizstāvēt amuletu pat ar savu dzīvību, ja būtu tāda vajadzība-
- Nu labi. – Sandra piekāpās. –Bet kurš tas būs?-
Tajā brīdī istabā ienāca Mona.

Pēc nogurdinoša divu dienu ceļa Mona beidzot stāvēja kādu kapeņu priekšā. Tās lieku reizi atgādināja viņai, ka jādara kaut kas, kas iesākumā šķita neticami, pēc tam smieklīgi un muļķīgi un tad, samazinoties attālumam līdz kapenēm, pavisam ārprātīgi.
Kapenes bija izraktas zem kalna taču, par laimi, tās bija diezgan vienkāršas – ar platu galveno eju, un pāris šaurākām sānejām.
Durvis padevās viegli un Monai pretī uzmutuļoja tumsa. Aizdegusi līdzpaņemto lāpu un uzmanīgi pārkāpusi slieksni, Mona apstājās un ieklausījās. Sirdij sākot sisties straujāk viņa mēģināja izgaismot apkārtējo telpu, un, elpu aizturējusi, ieklausījās apkārtējos trokšņos. Vienīgās skaņas, ko dzirdēja Mona, nāca no ārpuses, iekšpusē valdīja nāves klusums.

Izgaismodama sienas, viņa pamanīja, ka pie tām ir lāpas. Garām iedama, Mona tās pa vienai aizdedza – viņa jutās drošāk, kad piķa melno tumsu kliedēja dzīva uguns liesmiņa. Iedama pa eju uz priekšu, Mona drīz vien pamanīja kreisajā pusē atzaru. Pienākdama un izgaismodama ar savu lāpu, viņas skatam pavērās neliela kvadrātveida telpa, tās pašā vidū atradās akmens sarkofāgs, kuram apkārt bija apliktas nu jau savītušas puķes. To saldi rūgtenā smarža saplūda kopā ar sauso gaisu, un Mona juta, ka tas aizsit elpu un sāk grauzt kaklā. Viņa žigli novērsās un devās tālāk.
Vietumis eja spēji pagriezās un tādās reizēs Mona ļoti uzmanīgi paraudzījās, vai aiz stūra neviena nav. Taču visur priekšā bija tā pati klusā tumsa, kas tagad bija kļuvusi ledusauksta.
Bieži sānos gadījās pa atzaram un Mona centās ātri tām paiet garām. “Šie cilvēki ir miruši,” viņa centās sevi nomierināt. “ Viņi nespēj man kaitēt. Turklāt, es vienmēr nesu ziedu mirušo dienā.”
Mona salēcās, kad tuvumā kaut kas nopakšķēja. Viņa apstājās, un, sirdij sažņaudzoties, ieklausījās. Kad troksnis atkārtojās, Mona, ne bez atvieglojuma, saprata, ka tur sprakšķ viņas iedegtā lāpa. “Labi, ka te tās ir,” viņa domāja, atskatīdamās uz izgaismoto ceļu aizmugurē. “ Ja te nebūtu lāpu... es nemaz neuzdrošinātos ieiet iekšā.”
Viņa atsāka iet. Eja piepeši pazeminājās, un Mona, kas to nebija pamanījusi, atsita galvu. Berzēdama sasisto vietu Mona apstājās un viņu no jauna sagrāba bailes, taču šoreiz tās bija cita rakstura bailes, proti, viņa sāka baidīties, ka eja sabruks, ka viņai pietrūks gaisa, ka sienas viņu nospiedīs.
Kaut kur prāta nostūrī radās doma, ka viņa ir uz pareizā ceļa. Visas pazīmes, kuras bija norādījusi māte, sakrita. Taču tas diemžēl nozīmēja, ka tālāk uz priekšu lāpu nebūs, jo nu jau Mona bija iegājusi kapeņu visvecākajā daļā.
Tas nelika Monai justies drošāk. Lai aizdzītu bailes, viņa sāka dungot, bet drīz jau dziedāt pilnā balsī kādu jautru dziesmiņu par muļķa Ansi gadatirgū.
Ar izbrīnu Mona secināja, ka dziedāšana tiešām palīdz.
Piepeši tunelis beidzās. Mona aprāva dziedāšanu un, kā neticot izstiepa roku uz priekšu un pieskārās aukstajai zemei. No viņas pieskāriena nedaudz zemes nodrupa, un Mona aši atrāva roku.
Palūkojusies apkārt, Mona pamanīja, ka pa kreisi no viņas ir kāda niša, un tajā durvju aile. Nevilcinādamās viņa pārkāpa augsto slieksni un nonāca kādā telpā. Izgaismodama to ar savu lāpu, viņa ievēroja kreisajā pusē pie sienas noliktu solu. Pie blakus sienas, tieši pretim ieejai atradās diezgan liels koka paaugstinājums. Paceldama lāpu augstāk, Mona ieraudzīja arī uz paaugstinājuma krietni padilušā audumā ietītu ķermeni. Sirdis sāka sisties ar divkāršu spēku, un viņa novērsās no mirušā. Neuzdrošinādamās vairāk pacelt galvu, Mona toties aplūkoja smilšu grīdu un daudzos izdegušo sveču galus. Viņa pacēla kādu zemē nokritušu, novītušu ziedu, tas sadrupa viņas rokās. “Sveces un ziedi droši vien būs mātes atstāti, viņa man teica, ka savulaik bieži nākusi uz šejieni.” Monu iešāvās prātā. Dīvaini, bet tas viņu nomierināja. Tā likās kā kripatiņa no ārpasaules, no īstās dzīves, kuru viņa nebija sastapusi pēdējās pusstundas laikā. Šeit, šajā vietā, kas bija aizsaules priekšistaba, nokaltušie ziedi un izdegušās sveces mazināja Monas vientulību.
Viņa iesprauda lāpu smiltīs un apsēdās uz sola. Tas smagi nokrakšķēja, taču nesabruka. Mona izņēma no somas baltajā audeklā ietīto amuletu un attina to.
Alvas sirds smagi iegūla viņas plaukstā un Mona šaubīdamās to uzlūkoja.
“Un ja nu tas nemaz nav Juliāns? Es taču nezinu, kā viņš izskatās. Tad nu gan, ja es ieradīšos pie mātes ar svešu mironi. Bet ja nu viņš neko neatcerēsies? Vai arī būs zaudējis saprašanu, kā lai viņam paskaidro, kas noticis? Ko gan vispār var teikt cilvēkam, kurš 20 gadus ir bijis miris un nu atdzīvināts? Un ja nu amulets nemaz nestrādā? Un galu galā, tas taču ir pret dabas likumiem, savu likteni nevar izbēgt, un ja viņam lemts būt mirušam, tad, pat ja es viņu atdzīvināšu, viņš tik un tā ātri ies bojā,” Mona domāja. “Taču es nevaru tā vienkārši atgriezties atpakaļ. Norberts... Norberts veltīja pusi dzīves šī amuleta atrašanai. Viņš paļaujas uz mani. Bez tam, es ļoti gribētu uzzināt, kā gan izskatās aizsaulē.”
Krietnu brīdi viņa šaubījās. Un tad, galvenokārt paturēdama prātā Norbertu un viņa stipro ticību, Mona strauji pielēca kājās un tuvojās paaugstinājumam. Viņa saprata, ka šāds drosmes pieplūdums nebūs ilgs, un, ja viņa nerīkosies tagad, šaubas to atkal pievārēs.
Mona atsedza linu audeklu, atklājot skatam baltus kaulus. Strauji, gandrīz mešus, viņa novietoja alvas sirdi virs ribām tur, kur iedomājās, tai jābūt, pārsedza kaulus atkal un izmetās laukā – tunelī. To visu viņa izdarīja mazāk kā minūtes laikā.
Ejā Mona noslīga zemē un atspieda muguru pret ejas sienu. Sirds strauji dauzījās, taču nekas nenotika.
Minūtes likās kā dienas, laukā saule uzlēca un norietēja, gadi aulekšoja kā zirgi, taču joprojām nekas nenotika. Mona aizturēja elpu. Viņa dzirdēja, kā ejā sprakšķ lāpas, kā kaut kur tunelī nobrūk zeme, kā aug zāle un kā dun viņas sirds, kas šajā klusumā skanēja tik skaļi, kā katedrāles zvani.
Un tad Mona izdzirda kā kāds dziļi ieelpo.
Viņa sataustīja talismanu, kas tai karājās ķēdītē ap kaklu. “Sargi mūs no ļauna likteņa, stāvi ap mums kā mūris, lai dusmas un ienaids netiek klāt. Izgaiņā bailes un ieliec drosmi mūsu sirdīs. Satriec ienaidnieku pīšļos un dod mums spēku pastāvēt grūtos brīžos...” pie sevis skaitīdama šādu lūgšanu, Mona lēnām devās atpakaļ. Kad viņa nonāca atpakaļ telpā no kurienes pirms brīža bija izskrējusi laukā, viņa manīja maigu, gaišzilu gaismu, kas nāca no paaugstinājuma. Gaisā jaudās savāda smarža, tā bija svaiga un pavasarīga.
Mona paspēra pāris soļus tuvāk paaugstinājumam. Viņa juta gaismu liegi pieskaramies viņas sejai, un mūžība uzrunāja viņu. Tur stāvot bezgalīgs miers un klusa laime ieplūda viņā. Drīz savādā gaisma izdzisa, atstādama viņu tumsā, kas likās kļuvusi divkārt melnāka.
Pienākdama tuvāk paaugstinājumam, viņa atkal atsedza audeklu un pārsteigumā soli atkāpās, kad skatam atklājās neapšaubāmi dzīvs cilvēks, no miesas un asinīm. Viņa krūšu kurvis vieglītēm cilājās un acis bija aizvērtas, varēja domāt, ka viņš pēc grūta darba nolēmis atpūsties un ir iemidzis.
Piesardzīgi Mona pieskārās viņa rokai. Cilvēks nemierīgi sagrozījās un atvēra acis.
Viņi lūkojās viens otrā, līdz beidzot Mona teica pirmo, kas ienāca prātā, un tas bija:
-Labrīt! Kā jūties?-, svešais neatbildēja un Mona turpināja: - Vai tu esi Juliāns?-, svešais joprojām neatbildēja. – Vai tu vari runāt?-, nekādas atbildes.
Iestājās klusums. Juzdama, ka viņu sagrābj viegls izmisums, Mona centās iedomāties, ko viņa darītu, ja būtu atdzīvināta pēc 20 gadu nāves. Viņa nolēma, ka laikam gribētu zināt, kas ir noticis.
Viņa sāka tam stāstīt par sevi, par Norberta meklējumiem, par to, kāds ārā laiks.
-Mēs varam aiziet pie Norberta, ja vien tu jūties labi,- beidzot teica Mona.
-Labi.- tas bija pirmais vārds ko puisis pateica, turklāt pateica tik negaidīti, ka Mona salēcās.
-Paldies Dievam, tu runā! Kā tu jūties, kā...-
-Labi. Es nezinu. Kas notiek.- bez izteiksmes, gluži stīvi puisis teica.
Monai uzmācās netīkamas domas, ka viņas ļaunākās prognozes ir piepildījušās, un atdzīvinātais ir zaudējis jēgu, taču tad viņa prātīgi nosprieda, ka nevar gribēt, lai nupat augšāmcelts cilvēks runātu kā no grāmatas.
-Vai varēsi piecelties?- gluži lietišķi Mona apvaicājās. Pirmās izbailes nu bija pāri un Mona sāka lepoties ar to, ka tieši viņa bija tā, kas atdzīvināja Juliānu. Ja vien šis patiešām bija Juliāns.
-Es tev palīdzēšu, - nenogaidījusi atbildi, Mona piedāvāja. Viņa pasniedzās un satvēra puisi aiz rokas.
Diezgan stīvi Juliāns piecēlās pussēdus. Ne vārda neteikdama, Mona pasniedza tam sainīti ar drēbēm. Māte gauži samulsa, kad tai vajadzēja sameklēt kādas drēbes Juliānam. Viņa cilāja un pārcilāja dažādus Alfrēda kreklus un beigās sāka raudāt. “Es nespēju tam ticēt. Pēc visiem šiem gadiem, pēc tam, kad jebkādas atmiņas un cerības bija zudušas... Un es taču nespēju palikt viņam uzticīga...”, māti atceroties, Mona nopūtās.
Arī ģērbšanās Juliānam nevedās diez cik labi, tomēr, ar Monas palīdzību puisis beidzot uzstīvēja Alfrēda drēbes, kas kā par brīnumu, tam gluži labi derēja.
Ar Monas atbalstu, Juliāns piecēlās arī kājās, un, ja nebūtu Monas, droši vien būtu nokritis zemē, jo nespēja saglabāt līdzsvaru. Viņiem nācās kādu brīdi pastāvēt, kamēr Juliāna ķermenis pierada pie jaunā stāvokļa.
-Vai tu tiešām visu esi aizmirsis?- brīnījās Mona.
-Aizmirsis? Es nekad neesmu zinājis. Kas ir tas, apkārt?-
-Kas?-
-Nu tas- Juliāns ar plašu vēzienu norādīja sev vis riņķī.
-Kapenes. Putekļi. Tumsa.- Mona minēja, bet Juliāns purināja galvu.
-Varbūt gaiss?- beidzot Mona teica
-Jā. Gaiss. Kāpēc tas ir smags, salts un šķebinošs.-
Mona paraustīja plecus, -Gaiss ir tāds, kādam tam jābūt. Tu droši vien neesi pie tā pieradis. Paradīzē tas droši vien ir citāds.-
-Paradīzē?-
-Paklau, Juliān, kas ir pēdējais, ko tu atceries?-
Juliāns iegrima pārdomās. – Es nezinu. Mana atmiņa pilna ar sajūtām, krāsām, skaņām, bet nu... tās sāk izbālēt. Es ķeros pie druskām, bet tās iztek no pirkstiem... es esmu pārliecināts, ka atceros, bet, kad apdomāju, manu, ka atmiņa ir nepilnīga... un visu laiku zūd. Tomēr es stāstīšu, stāstīšu ko zinu.
Krāsas... bija tik spilgtas, tik sulīgas, tik īstas... saproti, viss bija tāds, kādam tam ir jābūt, bet te viss ir blāvs, pelēks, kā netīrs nospiedums... gaisma, bija īstā gaisma, tik ārkārtīgi spoža, ka nekas nemeta ēnu. Viss bija labi saredzams, ne kā še...
Tur bija lieli, balti torņi ar augstām, smailām virsotnēm kā no dūmakaina ledus, bet ne no ledus tomēr... neviena dzīvnieka, neviena paša, milzum daudz ziedu un cilvēki... cilvēki... viņi bija kā nespodrs stikls kam no iekšpuses plūst gaisma es biju pārāk laimīgs lai to izteiktu es priecājos par visu ko jutu es atceros nami to sienas bija kā nosētas ar dārgakmeņiem tie dzirkstīja vien eņģeļi baltos apmetņos to spārnu pieskāriens bija maigāks par dūnu es atceros... es neatceros. Mona! Es neatceros, es it neko neatceros! Es negribu to aizmirst, tas ir kā piepeši zaudēt redzi un visu mūžu taustīties pa tumsu! Tas ir kā redzēt gaismu un dzirdēt laimīgus smieklus no blakusistabas, bet nekad tur nenokļūt! Man jāpaliek nožēlojamā pažobelē kur no visām šķirbām velk caurvējš, kur nav gaismas un jācīnās ar kaitēkļiem, kuri pat nekad nesapratīs, kādēļ ir radīti! kas nekad, it nekad nezinās neko, ko zinu es... ko zināju es! Es neatceros vairs pat šīs sajūtas, kuras nebija iespējams aizmirst... bet es atceros ko tev stāstīju... un paglabāšu to savā atmiņā mūžam... un nožēlošu katru, kam tā nav.-
-Es ticu, ka ar laiku viss nokārtosies.- Mona izvairīgi noteica. Viņai nepavisam nepatika kādā gultnē saruna ievirzījusies. -Vai tu visus 20 gadus pavadīji tur?-
- 20 gadus? Es tur biju īsu laiku.-
- Ja tā, tad kāpēc tu esi aizmirsis visu zemes dzīvi?-
- Es nekad neesmu dzīvojis uz zemes. Es nezinu, kas un kā man jādara, bet liekas, ķermenis pats to atceras. Tāpat kā pirms brīža, kad es redzēju tevi. Es runāju ar tevi, bet tu mani nedzirdēji. Tad sāki runāt tu, un tevī klausoties es pamazām atcerējos šos... vārdus, vai ne? Es atcerējos vārdus un ko tie nozīmē un mēģināju runāt. Tev vajadzētu iemācīties runāt bez tiem. Tā var izteikt daudz vairāk, un tad nav jādzird šis... troksnis.-
- Tu domā savu balsi?-
- Nepatīkami, ja man ir kaut kas tik... nejauks.-
- Man gan tava balss patīk. Bet nekas, gan jau tu pieradīsi.-
- Pieradīsi?-
- Ejam.- Mona pavilka Juliānu aiz rokas. –Es nemaz nekāroju šeit atrasties ilgāk, nekā nepieciešams. Un pārējo var izstāstīt arī pa ceļam.-
Viņa pagājās uz priekšu un mudināja Juliānu darīt to pašu. Uz viņu skatoties, Juliāns spēra pāris nedrošu soļu, taču it drīz sāka sparīgi soļot.

-Juliān! Vai tev nesāp?!- Mona iesaucās, kad Juliāns neuzmanības dēļ ieskrēja ar pieri tieši griestu pazeminājumā.
-Es nezinu. Vai tās ir sāpes? Nedaudz nepatīkami.-
-Nedaudz nepatīkami??-
-Es skatos uz savu ķermeni no malas. Man nav tiešas saistības ar to, ko tas jūt, bet ir... interesanti ... pavērot. Es noskatos uz savām sāpēm no malas.-
-Hmm. Nez vai tas ir labi, taču es ceru, ka tas drīz pāries. -
Juliāns neatbildēja. Atlikušo ceļa daļu viņi nosoļoja klusēdami, katrs iegrimis savās pārdomās.

Mona dziļi ieelpoja spirgto āra gaisu. Pēc sasmakušajām kapenēm tā bija īsta bauda. Viņa atgriezās atpakaļ, lai kaut ko uzsauktu Juliānam, un ieraudzīja to zemē nokritušu krampjaini tverot gaisu.
Acumirklī Mona piesteidzās pie Juliāna un nometās tam līdzās. –Kas ir ar tevi? Kas tev kaiš?-
-Gaiss... es nevaru paelpot...-
-Skaidrs ka vari. Ļauj tam notikt dabiski, ļauj, lai to dara pats tavs ķermenis.-
Juliāns purināja galvu.
- Nedomā par to. Atstāj visu to savu muskuļu, plaušu un sirds daļā.-
- Es nevaru ... man šķiet, ja nepiedomāšu, ... tad aizmirsīšu, ka man jāelpo, un nosmakšu...-
- Izmet to no apziņas. Domā par kaut ko citu, par to, par ko mēs runājām, par to, ko tu esi pieredzējis. Nedomā par elpošanu.-

- Tev taisnība. Tas viss bija taisnība, ko tu man teici.- apmēram pēc piecām minūtēm Juliāns ierunājās.
Viņi bija apsēdušies zālītē, kāda koka paēnā.
- Savādi, kas tik nevar ienākt prātā.-
- Vai tagad tu jūties labāk?- Mona jautāja, rūpīgi aplūkojot viņu.
- Nezinu. Nē. Man salst. Gaiss mani spiež. It kā adatas durtos man ādā. Rokas un kājas neklausa kā nākas. Gaisma griež acīs. Man tas viss nemaz netīk.-
Mona pie sevis nosūkstījās, ka nav pajautājusi Norbertam par tikko atdzīvinātu cilvēku kaitēm un nebūšanām. Taču diez vai Norberts zinātu, ja viņam paprasītu.
- Tas nekas. Gan jau pieradīsi.- noteica Mona, cerēdama, ka viņas teiktais izklausījās pašpārliecināti.
- Ja vien tu vari, tad ejam. Mums vēl pret vakaru jātiek iebraucamajā vietā.-

Saule lēnām nozuda aiz egļu galotnēm, kā kautra meitene aizslēpa seju aiz tumši zaļa vēdekļa. Pamodās naktsputni, to skaļā un dzīvespriecīgā savstarpējā ķircināšanās atskanēja pa visu mežu. No sūnu spilventiņiem, melleņu mētrām un asām skujiņām pacēlās dienas karstumā pieklusušās smaržas un ar savu klātbūtni aplaimoja divus ceļotājus.
- Jūsu tā sauktā dzīve ir nemājīga. Krāsas ir blāvas un pelēcīgas, smaržas ir pārāk salkanas un riebīgas, trokšņi – skaļi un uzbāzīgi. Viss ir raupjš, netīkams un derdzīgs.-
“Varēji palikt tur, ja vēlējies,” , Monai gandrīz izspruka, bet pēdējā brīdī viņa apķērās. Tā nu bija iznācis, ka Juliāna intereses visā šajā pasākumā netika ņemtas vērā, pareizāk sakot, nevienam nebija nācis prātā, ka tādas arī varētu būt. Norberts pat nebija pieļāvis domu, ka Juliāns negribētu atgriezties, vai, ka nespētu atcerēties neko no savas bijušās dzīves.
Turklāt, apdomājot visu vēlreiz, Mona nonāca pie secinājuma, ka drauga zaudējuma sāpes Norbertam jau sen bija zudušas. Kas tomēr viņam lika 20 gadus dzīties pēc neiespējamā? Vai tas bija lepnums, vai spīts, vēlme pierādīt, ka arī nāve nav neuzvarama? Varbūt viņš pat necerēja, ka atradīs amuletu, un meklēja to tikai tādēļ, ka nezināja, ko citu iesākt savā dzīvē? Norberts bija pārāk pieradis pie neauglīgās meklēšanas, un, nejaušā kārtā atradis amuletu, nespēja kārtīgi apdomāt, vai Juliānu tiešām ir tik nepieciešami atdzīvināt.
Jau bija galīgi satumsis, kad Mona beidzot ieraudzīja iebraucamās vietas spožās gaismas.
Iekšā bija silti un omulīgi. Ienākot Monai un Juliānam, pāris apmeklētāju laiski pacēla galvu, lai viņus nopētītu, un pievērsās atkal savām alus krūkām.
Viņi apsēdās pie kāda galdiņa.
-Mmm, cik burvīga smarža.- Mona novilka, kad apkalpotājs atnesa viņai šķīvi ar cāļa zupu. Viņa pāris reižu apmaisīja savu virumu un ar labpatiku sāka to ēst.
-Kas tas ir?- vaicāja Juliāns, vērdamies savā šķīvī.
-Cāļa zupa. Pagaršo, tev noteikti patiks.-
Juliāns sagrāba karoti.
-Nē, ne tā. Karote ir jātur šādi.- apmēram piecas minūtes Mona ierādīja Juliānam, kā jātur karote.
Diezgan droši Juliāns iedabūja karoti mutē. –Savādi.- beidzot viņš teica. –Taču, manuprāt, tā ir tīrā laika šķiešana.-
Un tā, pretēji Monai, kura ēda lēnām un izgaršodama, Juliāns ēda tikai tik, lai negribētos ēst.
-Es labāk neēstu vispār, tas ir garlaicīgi un aizņem daudz laika. Turklāt, ēdiens man negaršo, taču savādāk laikam ir grūti saglabāties.- Juliāns paziņoja.
Ar saviem maķenīt pārāk skaļiem paziņojumiem un dīvaino uzvedību, Juliāns īsā laikā bija paspējis pievērst visu apmeklētāju un iebraucamās vietas saimnieka uzmanību. Mona juta daudzus ziņkārīgus skatienus. –Iesim.- piepeši viņa kļuva steidzīga. - Mums rītā jāturpina ceļš, un tu droši vien esi noguris.-
Viņa palūdza saimnieku ierādīt viņiem guļvietas, un, ne bez atvieglojuma sekoja tam uz otro stāvu. Juliāns uzreiz atlaidās gultā. –Turi acis ciet, un ne par ko nedomā.- Mona pamācīja.
Viņa pasmaidīja pie sevis, kad dzirdēja Juliānu nomurminot kaut ko par domām, un izgāja no istabiņas.
Kad Mona devās uz savu istabiņu, kas bija tieši pretim Juliāna, pēkšņa doma izskrēja caur Monas galvai. Aši viņa apgriezās apkārt un iemetās Juliāna istabā. Mona iededza gaismu un pieskrēja pie guļošā Juliāna. Viņš bija gandrīz uzreiz aizmidzis un rāmi elpoja.
“Kā es varēju to pieļaut!”, Mona šaustīja sevi, “man jāmodina viņš augšā.” Viņa vēlreiz aplūkoja Juliānu un nedaudz nomierinājās. “Nē es nevaru viņu tagad modināt. Es esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad tikko atdzīvināti cilvēki atkal nomirst kad aiziet gulēt, bet... ja tā tam jānotiek, tas notiks tik un tā. Es taču nevaru mūžīgi atturēt viņu no gulēšanas. Vienīgi, būtu ļoti žēl...” Viņa paņēma no savas istabiņas kādu segu un nosēdās uz krēsla pie Juliāna gultas.
Ar aukstiem sviedriem viņa pamodās, un sevi lādēdama, pārbaudīja vai Juliāns vēl ir dzīvs, un viņu pārņēma atvieglojums, kad viņa sataustīja viņa pulsu.
Nakts pagāja, Monai izbailēs trūkstoties no miega un atkal aizmiegot uz pāris stundām, un pretēji Juliānam, kurš nākošajā rītā pamodās atpūties un izgulējies, Mona bija ne visai labā omā.

-Mona, vai tu zini, ... naktī... es ko redzēju. Tas bija tikpat kā dzīve. Pēkšņi es atrados pavisam kur citur. Bet tad, es atvēru acis un atkal biju šeit.-
-Hmm. Tu droši vien redzēji sapni.-
-Sapni? Tu teici, ka tie ir jauki, bet šis tāds nepavisam nelikās.-
-Ja? Un ko tad tu redzēji?-
Juliāns uz mirkli iegrima domās. –Bija tumšs. Apkārt man bija kaut kādi koki, es atrados nelielā pļaviņā. Mana mugura bija atspiesta pret pus sabrukušas mājas sienu un rokas sasietas. Un, es redzēju, ... manā priekšā stāvēja pāris svešinieku... viens no tiem, būdīgs tēvainis, ... noaudzis ar bārdas rugājiem, ... viņš smējās! Pārējie trīs, ... neesmu pārliecināts,... viņš notēmēja uz mani ... man bija tik bail, es nespēju ne pakustēties ... tikai skatīties uz auksto metālu ... man likās, sirds pārplīsīs, tik ātri tā sitās... viņš izšāva ... neko nejutu, domāju, aizšāvis garām, bet tad... sāpes ietriecās manī ar milzu spēku.... pēkšņi jutu, ka ķermenis atslābst... jutu kaut ko siltu sev uz krūtīm, iedomājos, tas labi, jo man palika auksts, tik auksts... es sēdēju un skatījos, kamēr viņi aizgāja prom, visu nakti... rītausmā pie manis atnāca kāds melni ģērbts svešinieks,... viņš bija noskumis, runāja par mani un manu dzīvi. Es neko nesapratu, devos tam līdzi...
Un tad es atvēru acis un ap mani bija tumsa. Rīta stunda nāca, dzirdēju kā dzied gailis. Un mani sagrāba šī sajūta, šī... es gribēju viņiem atdarīt to pašu, es viņus ienīdu! Es ienīdu viņus, jo es taču nebiju viņiem neko nodarījis, lai viņi sagādātu man to visu... es gribēju, lai viņiem sāp, vēl vairāk nekā man!- Juliāns skumji pasmaidīja un izlaida roku caur matiem. –Kādas muļķības, vai ne? Jo tieši viņiem pateicoties, es uzzināju, kas ir īstā dzīve. Un, gribēt citiem ļaunu... Vienvārdsakot, pēc tâ, ko es esmu pieredzējis, viss pārējais ir mazsvarīgs. Pat nāve.-
-Tu redzēsi, tu pieradīsi pie šīs saules dzīves un aizmirsīsi pārējo. Jo tu taču esi kā tikko dzimis.-
Juliāns raudzījās garām Monai pa logu un neatbildēja.


Vēlāk, pēcpusdienā Mona piepeši apstājās.
-Kas noticis?- arī apstājoties, jautāja Juliāns.
-Mēs esam klāt. Lūk, aiz tā pakalna ir manas mājas. Vai redzi dūmus? Māte droši vien ir iekurinājusi krāsni un izcepusi pīrāgu. Droši vien sanākuši visi viņas un tēva draugi. Un viņi gaida tevi. Vai tu uztraucies?-
Juliāns paraustīja plecus. –Nē-

Pēc pāris mirkļiem viņi jau stāvēja pagalmā. –Vai esi gatavs? Saki, kad esi.- Mona nočukstēja.
-Esmu-
Mona paņēma Juliānu aiz rokas un viņi reizē pārkāpa slieksni.
Priekšistabā bija dzirdamas sarunas, kas nāca no viesistabas. Cik varēja noprast, sanākušie kaut ko dedzīgi apsprieda. Neviens nebija iznācis viņus sagaidīt, jo bija domāts, ka Mona ieradīsies tikai vēlā vakarā. Nu Mona nevarēja saprast, kā viņa bija pārrēķinājusies par gandrīz pusi dienas.
Viņa atvēra durvis.
Tie, kas sēdēja pretim durvīm, apklusa un sastinga ar pavērtām mutēm. Viņu priekšzīmei sekoja arī pārējie, kad pagriezās, lai nopētītu atnācējus. Monai sanāca smiekli, kad viņa uz tiem palūkojās. Norberts, Kriss, Konrāds, Mārtins un viņas tēvs – Alfrēds, visi viņi bija nopietni pusmūža vīri, kas nu izskatījās pēc maziem, nobijušamies bērniem, kas ieraudzījuši kaut ko galīgi nepazīstamu.
-Labdien! Kur ir māte?- Mona taujāja. Par atbildi viņa saņēma klusumu. Nu jā, diez vai kāds maz pamanīja viņas klātbūtni.
-Iepazīstieties, šis ir Juliāns.- mazliet pikti Mona teica.
-Labdien.- Juliāns sveicināja.
Tas atstāja graujošu iespaidu. Mārtins, iespējams, trūkās augšā (Mona nebija īsti pārliecināta par to, kādas darbības Mārtins bija iecerējis veikt), taču apgāzās ar visu krēslu, arī Alfrēds pielēca kājās, taču krietni veiksmīgāk, Norberts apraudājās, bet brāļi Kriss un Konrāds palika sēžam iekrampējoties galda malā tā, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.
-Juliāns! Tas nav iespējams, tas nevar būt!- bāls kā audekls, drebošu balsi teica Alfrēds. Viņš pastiepa trīcošu roku un pieskārās Juliāna apakšdelmam. Varbūt Alfrēds bija cerējis, ka Juliāns paliks par dūmiem un izgaisīs, taču, kad tā nenotika, viņa acis pārsteigumā iepletās. –Silts... no miesas un asinīm...- viņš nesakarīgi murmināja. Nu arī pārējie metās klāt, lai pataustītu un pārliecinātos, ka tā tiešām ir.
Mona atstāja Juliānu un pārējos, un devās meklēt māti. Viņa izstaigāja visu namu, taču māti nekur neatrada. Viņa izgāja laukā un atrada māti pie putnu dārza.
-Sveika.- Mona teica.
-Ā, sveika. Nedzirdēju kā tu pienāc.-
Runājot Sandra lūkojās sev priekšā uz mazajiem cālēniem, kas bezrūpīgi dzenājās pēc tauriņa, tomēr pēc balss Mona nojauta, ka māte bija raudājusi.
-Juliāns...- Mona iesāka
-Es zinu. Es redzēju, jūs atnākam. Ak, Dievs, viņš taču izskatās tieši tāds pat, kā toreiz! Viņš bija vecāks par mani... bet nu es esmu viņu apsteigusi... – Sandra skumji pasmaidīja.
-Bet...-
-Piedod, bet es nevarēju tur palikt. Mēs solījām uzticību viens otram, kamēr nāve mūs šķir, un tā arī mūs izšķīra. Kā es varēšu skatīties viņam acīs, ja, pat nepagaidījusi pāris gadu, jau lauzu zvērestu? Es solīju viņu neaizmirst, bet tad piedzimi tu... un atmiņas kļuva arvien bālākas... un šo 20 gadu laikā es par viņu ne reizes neiedomājos... man bija pilnas rokas darba... bērns, māja, lopi... un Alfrēds...- māte sāka šņukstēt.
-Kā tu domā, vai viņš to zina? Vai viņš mani vēl mīl?-
-Māt, viņš neko neatceras.-
-Ak!- Sandra iesaucās un apklusa. –Varbūt... varbūt tā arī ir labāk.- viņa pēc brīža turpināja, slaucīdama acis. Tomēr Mona nojauta, ka māte tā vis nedomā. Piepeši viņu pārņēma apjausma – māte joprojām mīl Juliānu.

Viņas brīdi uzkavējās pie aploka, un tad devās atpakaļ uz māju.

Norberts jau bija stājis raudāt un bija cik necik nomierinājies. Kopā ar pārējiem viņš vēl un vēl iztaujāja Juliānu. Lai gan visi neapšaubāmi bija līksmi un pacilāti, prieku nedaudz aptumšoja tas, ka Juliāns nespēja atcerēties neko no savas agrākās dzīves.
-Nekas, gan ar laiku, gan jau... - Norberts viņu mierināja. Pēkšņi viņš pamanīja Monu.
-Te nu ir tā brašā meitene, kas atdzīvināja mūsu draugu! Mona, iedod man to amuletu, lai es varētu parādīt arī citiem!-
Monai piepeši likās, ka sirds stājas. – A-amuletu?-
- Nu ja, amuletu, kuru es tev iedevu, alvas sirds veidolā.-
Panikā Mona centās atcerēties, kur viņa lika amuletu. Tā, viņa iegāja kapenēs... apsēdās uz soliņa... attina audeklu... uzlika alvas sirdi Juliānam uz krūtīm... un izmetās laukā... un, kad viņa ienāca atpakaļ... Mona aizvēra acis, lai labāk atcerētos. Atmiņa bija saglabājusi visus tā brīža notikumus pat visniecīgāko sīkumu – zila gaisma, vāja nokaltušo puķu smarža gaisā, smiltis, kas sabirušas viņas kurpē un berž kāju, cilvēks, kas elpo viņai tepat līdzās... bet nekāda amuleta.
-Ā ah- viņa neveikli iesmējās. –Tas pazuda, tiklīdz padarīja savu darbiņu.-
-Ko?!!- Norberts ierēcās kā lācis un sagrāba Monu. –Saki labāk taisnību!! Tev likās, ka tas būtu labs ķēriens, un tu to pievāci sev!!-
- Nē!- Mona nopīkstēja –Juliāns... Paprasi viņam...-
- Tā ir taisnība. Tur nebija nekāda amuleta.- Juliāns apstiprināja. –Acīmredzot, tas derēja tikai vienu reizi.-
- Ko tu no tā zini! Tas varēja atdzīvināt cik uziet! Es 20 gadus meklēju šo amuletu, es izlasīju kaudzēm leģendu, un es zinu!!!- Norberts auroja.
- Es tak teicu!- iejaucās Mārtins. – Tev vajadzēja pagaidīt, kamēr mēs ieradīsimies, mēs būtu izdomājuši labāku variantu! Kāds labums no 20 gadus veca miroņa! Mēs būtu varējuši atdzīvināt manu sievu, kas pirms mēneša nomira! Tagad mani trīs bērni ir palikuši bez mātes un māja bez saimnieces! Tas būtu bijis daudz lietderīgāk, ja tu man būtu iedevis to amuletu! Bet ar viņa, - Mārtins pameta galvu uz Juliāna pusi, - nāvi visi jau bija apraduši un aizmirsuši galu galā! Kāda velna pēc, Norbert, tev vajadzēja tā steigties?!-
- Es gribēju jums sagādāt pārsteigumu! Viss būtu bijis kā vajag, ja ne šī...- Norberts sapurināja Monu
- Es izdarīju visu, kā tu teici! Un es būtu atnesusi to nolāpīto amuletu atpakaļ, ja vien tas nebūtu izgaisis!-
- Muļķa bērni, jūs to pazaudējāt!!-
- Mana sieva...- Mārtins atkal iesāka
- Jūs pats esat vainīgs savas sievas nāvē! Jūs viņu nostrādinājāt no rīta līdz vakaram un sagādājāt viņai tikai sirdēstus! Jūs vairāk uztraucaties, ka nebūs, kas jums kalpo, nevis...- Juliāns
- Pietiek! Tavas domas šeit neviens neprasīja!- pēkšņa niknuma pārņemts, Martins kliedza un no visa spēka iesita Juliānam, notriecot viņu no kājām.
- Apklustiet visi!! Es iešu uz kapenēm un sameklēšu savu amuletu, droši vien tas ir kaut kur zemē nokritis!- ar šiem vārdiem Norberts atgrūda no sevis Monu, tā, ka viņa tik tikko noturēja līdzsvaru.
Ne uz vienu vairāk neskatoties, Norberts devās ārā, un tālāk - cik ātri vien spēja - uz kapenēm.
Uzmetis drūmu skatienu joprojām zemē guļošajam Juliānam, laukā izgāja arī Mārtins.

Pēc tam, kad Mārtins bija aizgājis, Mona izmetās laukā un noskrēja lejā, kur pie upes pletās dārzs. Viņa nokrita zemē un piespieda vaigu vēsajai zālei. Pēc brīža viņa izdzirda soļus. Kāds apsēdās viņai blakus un pacēla viegli kā spalviņu.
Mona paslēpa seju viņa drēbēs.
- Ak, Juliān...-
Viņš klusēja un noraudzījās melnajā straumē, kas rāmi plūda viņiem garām.
(11.01.2006)
 
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.44
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.33)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Sensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi. Sensid (viesis) (11.11.2019, 21:24)A, kurš teica, ka kapos viegli? Labi vien, ka vismaz kāds mūs atcerās.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Spoguļošanās
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 171 Kopā:5059532

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.3 sec