|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Viszinis pirtī | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Biju kādā pirtī un saskāros ar interesantu atziņu. Gandrīz pirmo reizi mūžā bezmaz nostājos pusē tam, kurš gribēja sadot pa purnu citam. Parasti esmu pret šādiem kašķiem, pats esmu pārāk nedrošs, lai riktīgi izkautos, tādēļ vienmēr esmu bijis pret to.
Sēžu ārā, pie pirts mājas ar kādu meiteni un runājos. Pēkšņi sadzirdu, ka, pavisam mums blakām, divi kasās. Viens liels, drūms, otrs mazāks, bet tāds nervozs. Lielais to nelaiž atpakaļ namā, bet sola pa purnu. Pēc kāda laika lielais tomēr piekāpās un palaida otru iekšā. Abi bija pamatīgā tapā, nebija brīnums, ka kašķis bija sanācis. Bet kādēļ tieši ar to maziņo? Un kādēļ tam otram? Pie sevis padomāju, ka arī viņš mani nedaudz tracina ārā. Ar ko tad? Ar savu visu-zināšanu. Vienā laidā no viņa nāk visgudrās pamācības par to, kā pareizi, kā nepareizi. Un – protams, ka tikai viņa domas ir tās pareizās. Man viņš uzkrita uz nerviem, es no viņa nodistancējos, pavadot vakaru citu sabiedrībā. Pirtī esot jāiet tādiem, māja ir jāceļ tāda un ne citāda, šeit esot haltūra, viņš jau noteikti citādi būtu cēlis.
Otrs – lielais. Cik nojautu, cilvēks, kuram dzīvē daudz neveicies, nav sanācis izrauties tādā karjerā, kā gribētos, nav sievas. Cilvēks, kā redzams, diemžēl, apātijā. Un nu šis lielais gandrīz atslānīja to otru. Kādēļ? Kauties ir slikti, vai ne? Bet, kad viens visu laiku tevi pazemo ar savu lielību, kā reaģēt? Katrs, kā var. Es nodistancējos, cits sit pa purnu. Pašam labi pazīstamas ir šādas situācijas. Vēl pirms ne tik ilga laika lāpīju savus mazvērtības kompleksus, lieloties ar visu pēc kārtas. Lielījos ar savu portāliņu, ar smukām meitenēm, kuru man apkārt it kā tik daudz, ar labu darbu. Jo vēlējos apliecinājumu, ka esmu gana labs, lai citi mani tagad ciena, vērtē. Kaut kā parasti tas visiem labi ātri uzkrita uz nerviem un bija attiecīgās reakcijas. Vieni atklāti protestēja, smīnēja par mani, es tik brīnījos, par ko? Par to, ka, kad cilvēks izrāda sevi kā nez ko, tas liecina par to, ka viņš cenšas pārlekt pāri pats sev. Vienus tas nogurdina, otrus atkal nokaitina, trešos aizvaino. Katram jau reakcija sava. Esmu arī savā laikā atrāvies par savu lielību, arī tā ir gadījies. Tagad atkal, kad kaut kur es izlecu, tā reizēm sanāk sajust apkārtējo attieksmi, tad padomāju – kādēļ cenšos izlikties par “labāku”. Kā gadījumā, kad nozīmējos, ka nevaru atkauties no sievietēm. Lai gan patiesībā tie ir pāris gadījumi, bet esmu to pasniedzis kā vispāratzītu faktu. Ne bez tā – kāda tam nozīme? Un tad pašam paliek neērti, saprotu, ka neko jēdzīgu jau no tā negūšu. Uzķersies tik tie, kam svarīgs ir citu viedoklis. Apmēram – ja jau viņam visi ķeras klāt, tad viņš ir tā vērts. Man to vairs nevajag.
Atgriežoties pie tēmas. Lielīgais atgriezās un otrs, daudzmaz nomierinājies, iegāja iekšā. Tad pajautāju “papam”, kas tad īsti viņiem par kašķi bijis. Puisis sāk stāstīt, ka viņš jau neesot vainīgs, ka tam otrajam neesot nekā, bet viņam īpašums tur, tur, vēl tur. Un tad sākas apnicīgais stāsts par to, cik viņš gudri rīkojas ar saviem īpašumiem. Pēc kādām piecām minūtēm es jau sapratu, kādēļ viņš ir gandrīz atrāvis pa tauri. Katra vārda galā ir viņa gudrība, nekļūdība un tas, kā viņam ir paveicies dzīvē. Atļāvos gan pilnai pārliecībai pajautāt, vai patiesi viņš savos divdesmit cik tur gados ir nopelnījis tik daudz. Esot mantojis. Un to viņš visiem met acīs un lielās, citus pazemojot, kam nav tik daudz veicies, kā viņam. Tai pašā laikā – var saprast arī viņu – cilvēks nejūtas tik vērts, cik gribētu un nu lec no biksēm ārā, lai apliecinātos, cerot redzēt, ka citi viņu apbrīnos par to, kāds viņš iznesīgs un mantīgs. Diemžēl – rodas pretēja situācija – cilvēki no viņa vairās vai pat, mēģina iekaustīt, kad jūtas nokaitināti.
Bet – kā cilvēkam saprotami paskaidrot, ka viņš visiem krīt uz nerviem ar savu tarkšķēšanu, visu zināšanu un pamācīšanu, lielīšanos? No malas rodas iespaids, ka viņš sevi uzskata par Dievu, kam viss nešaubīgi zināms. Bet visus tas kaitina. Un, kad pienāk šāda situācija, viņš ir nesaprašanā. Cilvēks ir pilnīgi bez sapratnes – par ko tad tagad kašķis? Laikam jau tādēļ, ka viņš esot simtreiz veiksmīgāks par to, tam noskaudis. Var jau cilvēkam izskaidrot visu, bet cilvēks nesaprot. Es jau viegli mēģināju paskaidrot, ka situācija ir tāda un tāda. Rupjāk nemēģināju šai lietai ķerties klāt, jo nevēlējos izjaut sev patīkamu vakaru, runājoties ar kādu interesantu cilvēku. Mēģinot viņam acīs mest faktus un to, ko redzu, viņš savā kondīcijā ne uz ko citu kā kašķi nespētu nosliekties. Nolēmu – ne mana cūka, ne mana druva.
Bet šis gadījums man prātā kādu laiku paliks gan. Jo – iedziļinoties situācijā, izlēmu, ka nebūtu ar slikti, ja viņš atrautos pa purnu. Tikai – diemžēl viņš no tā neko nesaprastu, neviens jau parasti nepaskaidro otram saprotamā valodā, par ko ir tas un tas. No lielā nekas cits kā “Ej ar visiem saviem īpašumiem...!”, nebūtu izskanējis. Es pat pieļauju, ka arī lielais šajā kondīcijā īsti nesaprata, kādēļ viņš grib kašķi. Bet – rīcība reti kad ir bez pamata. Protams – pašam viņam ir savas problēmas, kas spiež nost. Tai pašā laikā – uz citu viņš tik asi nereaģē. Satikās abi, katrs ar savām problēmām un radās ķīmiska reakcija, pašķīda dzirksteles.
Pēc visa šī gadījuma radās viena jauna atziņa – ne vienmēr viss ir nepelnīti. Varbūt, ja tas puisis būtu dabūjis pa nierēm, tas savus ragus nolaistu mazliet zemāk un necenstos citus pazemot ar savu viszināšanu un lielību? Bet – tas ir tikai - var būt. Man, kad mani lauza, es iemācījos vietas, kur var lielīties, sapratu, kur dabūšu iekšās, kur vajag paklusēt. Tikai tagad, ejot laikam, mēģinot saprast citus, sāku pamazām no tā atradināties un palikt vienkāršāks. Bet arī šī raksta rakstīšana jau ir savā ziņā lielība – es arī, redz, pamanīju to un to, bet pats tāds neesmu. Esmu jau vēl gan :). Tomēr – ja jau manu to no malas, tātad, ceļš ir pavērts. Lielība un viszināšana nevienam nepatīk, jo parasti ir tāda sajūta, ka kāds cenšas būt augstāks par tevi. Tai pašā laikā, laikam vien sanāk, ka patiesībā cilvēks kā reiz jūtas mazvērts, cenšas izlekt, kā vien var. Tātad – viņam ir jāatrod savs apliecinājums. Vai, lieloties, ir labākais variants to panākt?
05.05.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1377
Kopā:6149633
|
| |
| |
|
Autori
