X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Neklasificēta jaunrade
Ziemassvētku stāsts
Autors - Agy
  
Komentāri (14)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

..mēs izkāpām no autobusa, tas aizvēra aiz sevis durvis un aizbrauca. Visapkārt viss bija apsnidzis un balts, uz ceļa bija tikai tikko atstātie autobusa riepu nospiedumi, kas aiz līkuma jau bija pazuduši nebūtībā. Sniga… tik daudz un lielas pārslas sniga. Sniega pārslas laidās tik lēnā dejā, tās virpuļoja mums apkārt, tās apskāva mūs un pamazām arī paslēpa autobusa atstātās pēdas.
Es pieliecos tev klāt un lēni un maigi noskūpstīju tās sniega pārslas, kas bija nolaidušās uz tava vaiga un acīm, un piekļāvos tev klāt.
Tā mēs stāvējām ceļa malā kādā pavisam lielā nomalē, sniega un otra klātbūtnes ieskauti. Laikam bija laiks doties tālāk, mēs pacēlām no zemes mūsu somas un pa sniegoto ceļu devāmies mazliet tālāk līdz nokļuvām līdz alejai, kura bija aizsnigusi un mums nācās brist līdz manām bērnības mājām. Ceļš bija tāls. Mēs gājām, ik pa laikam apstādamies, lai viens otru noskūpstītu, appikotu vai iegrūstu augstajā sniega kupenā. (Sen nebiju darījusi neko tādu, kas atmiņām lika atgriezties bērnībā.)
Pa ceļam vārtoties sniegā, es zem vienas eglītes atradu dāvanu. Liels bija mans pārsteigums, bet tu tik pārliecinoši spēji man iestāstīt, ka to tur noteikti atstājis kāds rūķis, ka es vēl šodien nezinu – vai tas biji tu, vai tiešām kāds rūķis. Mēs abi izlēmām, ka dāvanu vaļā taisīsim tikai mājās, un tāpēc mēs devāmies tālāk ceļā. Tik sen nebija iets pa šīm takām, brists pa tik piesnigušām kupenām, kādas var atrast tikai dziļos laukos, un tur jau rēgojās maza mājiņa.
Uzkāpuši pakalna virsotnē, mēs pamanījām mazo mājiņu, kas bija tik apsnigusi un sniega iekļauta. Tas lika mums skriet no kalna lejā, mest kūleņus un steigšus doties uz mājām. Nevienas pēdas, nevienas dzīvības pazīmes, tik vietām sniegā varēja redzēt kāda dzīvnieka pēdu nospiedumus.
Atslēdzām durvis un devāmies iekšā. Viss bija tik noputējis un auksts, taču tas nespēja mūs nobiedēt, jo mums jau tā bija karsti, mēs sākām kārtot māju. Tu vispirms aizgāji uz malkas šķūnīti pēc malkas pagalēm, bet es tikmēr noslaucīju putekļus un izslaucīju virtuvi un vienīgo istabu, kas bija liela un valdzinoša. Uz galda es uzklāju vecmāmiņas tamborēto mežģīņu galdautu un visos svečturos saliku sveces, kuras degot piepildīja māju ar siltumu un gaismu daudz ātrāk kā kamīns, kuru tu pa to laiku biji jau sakūris. Sienas skapī es atradu eglīšu rotājumus un lampiņas, un tā kā mums pagaidām vēl eglītes nebija mēs izlēmām vispirms ar eglīšu lampiņām izrotāt māju. Sakārām gar logiem lampiņas un logos gaismas pilnus eņģelīšus.
Tā kā mēs vēl nebijām noguruši, metāmies ārā un iztīrījām pagalmu. Abi atraduši pa sniega lāpstai sākām šķūrēt pagalmā visu sniegu, kas bija pieputināts un nebija tīrīts jau no ziemas sākuma, kad te kāds pēdējo reizi bija. Iztīrījuši visu pagalmu un mazliet noguruši, mēs devāmies iekšā, atgūt spēkus, tomēr tūliņ atcerējāmies, ka mums nemaz nav eglītes, un kamēr nav tumšs mums ir jādodas to meklēt. Tu devies līdz malkas šķūnim paņemt cirvi, bet es tev līdzi lai sameklētu laternu. Bruņojušies tālajam gājienam un smagam darbam, mēs devāmies uz to mežu, caur kuru jau nācām šurp no autobusa pieturas. No šīs puses pakalns likās daudz lielāks, tomēr mūsu laime un vēlme atrast eglīti bija spēcīgāka par nogurumu. Pamazām sāka krēslot un, līdz mēs nokļuvām mežā, es jau aizdedzināju lielo laternu, kas deva ne tikai gaismu. Mēs bridām arvien dziļāk mežā, un apstājāmies gandrīz pie katras eglītes, taču vēl neviena mūs īsti neapmierināja. Tās visas bija skaistas, bet tās bija parastas, un tā nu mēs bridām mazliet vēl dziļāk un dziļāk. Tik daudz sniega, skuju smaržas un tavas klātbūtnes,… ..un es no kabatas izvilku mazo balzāma pudelīti, mums abiem tur pietika knapi pa malkam, tomēr tas nedaudz vairāk sakarsēja mūsu asinis, kas sāka tecēt mūsu dzīslās arvien straujāk un karstasinīgāk. Tu atkal sāki mani skūpstīt, tikai šoreiz tik baudpilni, karsti un reizē tik stindzinoši. Līdz tu mani vienkārši nogāzi sniegā un turpināji skūpstīt – manas lūpas, kaklu… Un tad es pamanīju vāveri lecam no viena koka uz otru un man tieši pie galvas nometam dažus lazdu riekstus. Tu sajuti, ka es novēršos no skūpstiem un atrāvies, pamanījis riekstiņus, ko es sāku lasīt sniegā tu jautāji no kurienes tie, un es tev norādīju uz egli kurā pazuda mūsu nemiera cēlāja. Un tikai tad mēs pamanījām, cik kupla un daiļa bija tā eglīte, cik tā bija taisna un pareiza, cik tai bija zaļas un skaistas skujas un tā bija tieši tik liela, cik mēs viņu vēlējāmies – apmēram tavā augumā. Pārliecinājušies, ka vāveres vairs eglē nav, mēs to nocirtām, bet kā pateicību atstājām zemē riekstus un šokolādes gabaliņus, kas glabājās tavā kabatā, lai kādā brīdī atkal mani palutinātu.
Un devāmies atpakaļ mājās. Tikko bijām pāri pakalnam, uzreiz varēja manīt izrotāto mājiņu, kas zaigoja dažādās krāsās, te pārmainoties no zaļas uz sarkanu, un tad jau uz zilu krāsu. Logos vēl varēja manīt eņģelīšus iekārtos. Šobrīd šis namiņš izstaroja tādu siltumu, ka likās – „Jā! Tās ir mūsu mājas. ” Ceļš uz mājām bija tik īss un smieklu pavadīts, ka nemaz nepamanījām, kad jau sākām darboties pa māju. Es uzliku vārīties tējkannu un sāku mizot kartupeļus. Kad tu ienāci virtuvē man palīdzēt gatavot ēst, tu jau biji nostiprinājis eglīti un mums tik atlika to izrotāt. Tomēr mums bija kārtīgi jāpaēd.
Pēc vakariņām mēs sākām rotāt eglīti - tik interesants bija šis process, tajā bija tik daudz skaistu atmiņu, mīļuma un visa pārējā. Kopā ar tevi es jūtos kā mazs bērns – par kuru tu parūpējies, kuram dāvā prieku, laimi, kuru visu laiku nes klēpī un lutini. Kopā ar tevi jūtos kā māte, kurai jārūpējas par savu bērnu, par māju un pavardu. Un arī kā sieviete, kuru tu mīli, lutini un iekāro. Kopā ar tevi es vienkārši vienmēr jūtos lieliski.
Kamēr es kāru eglītē pēdējo rotājumu, tikmēr tu jau biji ķēries klāt mūsu somu izpakošanai un sāki krāmēt ārā mūsu lielās ceļa somas. Mani atkal pārņēma pārsteigums, kad es tavās rokās redzēju to paciņu, ko mēs atradām sniegā zem eglītes. Mūsu skatiens viennozīmīgi nozīmēja, ka tūliņ tā jātaisa vaļā – nav jāgaida nedz Ziemassvētki, nedz rītvakars, kad atbrauks mūsu draugi, lai mēs kopīgi nosvinētu Ziemassvētkus laukos. Un abi ar nepacietību to iesaiņojumu plēsām vaļā, bet iekšā bija kaut kas tik ļoti, ļoti mīksts, tāds pūkains. Manas rokas uzreiz iestiga tajā materiālā un es sajutu siltumu, tas bija paklājs no aitas vilnas. Tik mīksts, silts un pasakains, uz mirkli ietināmies šajā materiālā un skūpstos, kas likās dedzinām visu ķermeni.
Māja jau sen bija sakūrusies silta, un tāpēc mēs zemā nometām aitas vilnu, tu nometi arī manu blūzi un es tavu kreklu.
Bet tad es piecēlos un teicu Tev, ka drīz atgriezīšos, kad atgriezos tu jau biji noklājis aitas vilnas paklāju uz zemes un salicis tur daudz spilvenu, sadedzis laikam visas sveces, kas bija vēl mājā un piemetis pagales kamīnam. Bet es jau biju ieradusies ar divām vīna glāzēm rokās, notupos tev līdzās uz mīkstā un siltā paklāja un pieliku pie tavām lūpām vienu vīna glāzi. Tavas lūpas to satvēra un gaidīja vīnu, kas tūliņ skarsies tavām izslāpušajām lūpām klāt, es redzēju, cik tās nepacietīgas, bet vīns pa glāzes sieniņām tik lēnām plūda uz priekšu, tuvāk lūpām, pavisam lēni, līdz tas skāra tavas lūpas, zodu un notecēja vēl zemāk pa tavu puskailo ķermeni. Es liecos tev klāt un sāku veldzēt savas slāpes, centos ar lūpām savākt katru vīna lāsīti, kas jau bija sakarsusi uz tava ķermeņa. Tu man atbildēji…
(23.12.2005)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 6
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 5.92)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 6.08)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (12.05.2020, 20:38)Toč, var pārņirgties! :)))Ješka (viesis) (06.05.2020, 09:29)Diskusija par nopietnu tēmu, bet šodien prāts nenesās to padziļināt ar savām gudrībām. Pārsmējos. :))) :))) :)))āksts (viesis) (05.05.2020, 15:54)Pats Tu burlaks.8) Autors ir spāņu rakstnieks Roberto Bolanjo, daudzu starptautisko prēmiju saņēmējs par šo romānu., neuzskaitīšu visas.
Te gan jāpiebilst,ka rakstnieks visu apraksta un nosaukumus...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
PowerPoint & Flash
Māsas Matemātika un Loģika
 
 
Fotomāksla

Meža princese
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 284 Kopā:5188864

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec