|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Raksturs. Vai šķērslis? | | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šis jautājums uztrauc tik daudzus, bet tik maz cilvēku tam pievēršas nopietni. Rakstura izmainīšana, ja tas traucē vai iespējams traucēs nākotnē…
Vai var mainīt raksturu? Vai tas ir gēnos un paliek nemainīgs visa mūža garumā?
Raksturs. Neapšaubāmi, viena daļa tā nāk no mūsu rakstura, bet arī to, es uzskatu, ka var mainīt, tikai ar ļoti spēcīgu pašdisciplīnu un – galvenais – jautājums, vai tas ir vajadzīgs? Bieži vien, mēs varam saiet disharmonijā, mainot sevi par šķietami labāku.
Tomēr – otra daļa rakstura, nebūt ne maza, nāk no mūsu apkārtējiem iespaidiem un apstākļiem, no cilvēkiem, kas mūs ir veidojuši – no ģimenes, no draugiem, no attiecībām un sajūtām. Un tad – lūk tieši šī rakstura daļa ir maināma viennozīmīgi, bet tomēr – tas nav viegli. Raksturs – tas ir mūsu reakcijas, dzīves veids, sapratnes. Tas viss it kā nāk no mums pašiem, bet man tomēr ir tāds iespaids, ka mēs pārsvarā paši veidojam sevi, to gan neapzinoties. Un tātad – tas vairumā gadījumu ir maināms.
Starp citu – ir dzirdēti ļoti daudzi gadījumi, kad cilvēki kardināli izmainās. Visu dzīvi darījuši ko ļaunu un te – pēkšņi pār tiem nāk kāda apskaidrība un tie mainās. Tas nozīmē to, ka arī apstākļi maina cilvēkus. Tik atkārtoju, ka, mainot sevi, nepieciešama pamatīga pašdisciplīna. Tas nozīmē – katru dienu mosties ar domu, kāds tu būsi, kādam tev jābūt. Ne velti psiholoģijā ir pazīstama pašprogrammēšana, autotrennings. Tas izpaužas tā, ka cilvēks sevi iedvesmo kam ticēt, citā gadījumā to var darīt arī psihologs. Tātad – cilvēks sevi noskaņo būt savādākam, obligāti ir vajadzīga milzīga vēlme. Psiholoģija iesaka iedomāties ļoti skaidri to, kāds tu esi, ar visām situācijām, darbībām. Iedomāties sevi jaunajā tēlā. Pie tā ir jāpavada daudz laika, katru dienu kādas desmit minūtes. Tas var būt skan smieklīgi praktiskam cilvēkam, bet gribu piezīmēt, ka mūsu apziņa tic visam, ko tai dod un tā pielāgojas. Apziņa ir programmējama. Tas nav jāmistificē, tas ir pašsaprotami un zinātniski pierādīts. Tas ir tāpat – ja cilvēks kam tic, tas piepildās, jo tas neapzināti rada sev labvēlīgus apstākļus.
Par atsevišķām rakstura īpašībām….
Neuzticība. Tā ir kā slimība, tomēr, arī to ir iespējams mainīt. Daudz kam mūsu dzīvē ir vajadzīga motivācija. Ar motivāciju mēs varam visu, bez – īslaicīgi kaut ko. Par neuzticību – viens no variantiem ir tāds, ka tā var pazust tad, kad tiek atrasts cilvēks, kurš to iznīcina ar sevi. Protams, diemžēl šādi gadījumi ir visai reti. Tomēr, ja mēs uz to paskatāmies, veidojot motivāciju, tas izskatās šādi. Vai vērts būt tādam, jo tas rada problēmas un agri vai vēlu tas var pārtraukt attiecības ar mūsu neuzticības objektu. Visam ir mērs un visam ir robežas, kas agri vai vēlu tiek pārkāptas, ja nav principu un tad šis tas brūk. Viss atkarīgs no tā, cik mums ir svarīgs cilvēks. Tātad, pirmkārt, ir jāapzinās sekas, kādas rada mūsu neuzticība. Otrkārt – jānoskaņo sevi “pareizi” un jāatrod motivācija, kādēļ tādam nebūt.
Slinkums. Ļoti dziļa rakstura īpašība, kas ir grūti iznīcināma. Arī es kādreiz biju ļoti slinks, bet, viss mainījās pa 180 grādiem, atrodot motivāciju. Tas radās tai brīdī, kad sapratu, ka sēžot rokas klēpī turot, nekas nenotiek, nekas nevirzās uz priekšu. Bet – ja cilvēks ir pašpietiekams un ir mierā ar savu dzīvi, tad var būt, ka viss ir kārtībā? Un tā lūk, gribot ko sasniegt savā dzīvē, es ne uz brīdi vairs neatļaujos būt slinks. Jo katrs šāds brīdis var ko atņemt.
Slinkums sadzīvē, ikdienā. Un atkal jāatrod motivācija. Nesaklāj gultu, neej dušā, nekārto savu dzīvokli, esi pavirši apģērbies, noplucis, maksimāli nevienam nepalīdzi u.t.t. Uz to visu atkal jāskatās perspektīvā. Iedomāsimies, ko mēs gribam sastapt. Mēs gribam sastapt sev tuvu cilvēku, kurš būtu mierā ar mums. Mums it kā vajadzētu būt mazliet labākiem par citiem, vismaz ne sliktākiem, ja vēlamies nesaņemt ko sliktāku paši pretī. Mēs vienmēr sapņojam par skaistajiem un apbrīnojamajiem mīlas partneriem, tai pašā laikā atliek uz sevi reizēm paskatīties, lai saprastu, kā tad īsti ir. Agri vai vēlu šis slinkums izpaudīsies arī sākumā tēlotajā kārtīgajā un čaklajā dzīvē. Mēs nevaram ilgi tēlot tādus, kādi neesam. Un tad rodas vilšanās un nereti attiecību beigas. Uz sadzīves slinkumu var paskatīties kaut vai šādā perspektīvā. Un pamazām censties sakārtot savu pasauli. Atrast ko patīkamu tajā, kad neesi slinks, bet gan rosies. Atkal – motivācija.
Bailes. Šī īpašība ir ļoti grūti iznīcināma, bieži vien liekas, ka nereāli. Ar šo īpašību ir ļoti smagi cīnīties. Bet neiznīcināma tā nav. Kā piemērs minams kāds gadījums, kad kāds jaunietis baidījās no visa pēc kārtas. Viņš baidījās kauties, viņš baidījās būt piekauts. Traģiskas bailes. Līdz notika kāds gadījums. Viņu piekāva pieci huligāni līdz bezsamaņai, kādu laiku viņš ārstējās. Bet, kad viņš iznāca uz ielas? Viss bija mainījies, kaut kas noklikšķēja. Viņš pārtapa par to, kurš vienmēr pirmais iesit, aizstāvoties, par to, kurš negaida kādu brīnumu. Grūti pateikt, vai viņš patiesi vairs nebaidījās, bet rezultātā – no savām bailēm viņš mazāk cieta. Un atkal pierādās, ka īpašības ir maināmas. Vienā gadījumā ar kādu notikumu, citā ar motivāciju, citā ar pašiedvesmu un patiesu ticību un vēlmi. Un vēl, par bailēm. Ir uzskats, ka bailes var izcīnāt, tieši saskaroties ar to izsaucēju. Tas ir – neizvairīties no tā, kas baida, bet tieši iet tam pretī. Nekādā gadījumā neiesaku gan ar to pārcensties, visa priekšā ir veselais saprāts. Nevajag iet pretī baram uz ielas, labāk pāriet otrā pusē, tas būs tikai saprātīgi. Un bailes ir dažādas. Par bailēm no augstuma. Tās gan ir parasti gēnos. Un – var būt nav vajadzības šāda tipa bailes pārvarēt? Ko mēs no tā gūstam? Apkārtējo apbrīnu vai atbalstu? Ja tā, tad tas nav vajadzīgs. Vai maz nepieciešami cilvēki, kas gaida no mums ko tādu, kas neesam?
Ar bailēm ir tā, ka ne vienmēr tās var pārvarēt, bet tās var ierobežot un – vēl jo vairāk neizrādīt. Kā gadījumā ar kompāniju, kas tev izraisa baiļu sajūtu, jo jūties apdraudēts. Ja tu uzvedīsies pārliecinoši un droši, tas dos pusi uzvaras šai situācijā. Protams, ne vienmēr, bet bieži. Un – ja tu neizrādīsi bailes, citi tās nemanīs un ar laiku tu pats sāksi ticēt, respektīvi arī apzināties, ka mazāk baidies vai nebaidies ne cik. Tātad – arī bailes ir, kā minimums, samazināmas. Bailes laika gaitā var noslīpēt un nolikt malā.
Ar raksturu ir tā, ka to var mainīt, pat ļoti kardināli. Tikai tas nenotiek vienā mirklī, kad es no rīta pamostos un izdomāju – būšu tāds un tāds. Rakstura maiņa ir visai grūts un ilgstošs process, kura laikā saskaramies ar neskaitāmiem sarežģījumiem, kurus nākas pārvarēt. Ļoti bieži apkārtējiem tas pat var nepatikt un tie var traucēt. Ne velti daudzi cilvēki, kardināli mainoties, atrod citas kompānijas, jo tās vēl viņu nepazīst un ļauj mainīties. Tai pašā laikā – ja mums ir ideja par rakstura izmainīšanu, tas jau ir iespēja. Citi pat nedomā par to. Tad padomājam un topam labāki!
02.01.2004
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
