|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Liels | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kur paliec mans draugs? Kur palieku es? Mēs vairs neesam kopā kā agrāk. Mēs tagad esam lieli. Mums katram savas lietas jāgroza, katram pie tam vēl savā skatījumā. Bet mēs grasāmies viens otru pazaudēt pavisam, kā darīja to mūsu vecāki. Viņi arī tagad ir bez draugiem. Tad laikam liels ir tas, kuram nav draugu. Mēs paliekam jo svešāki. Ne tikai tu un jūs, bet arī es. Mums sarunas tagad ir par naudu, par lielajiem plāniem. Tagad mūs vieno darba jautājumi, kas ko iegādājies, lielās iespējas. Vairs mūs nevieno vienkāršās pasēdēšanas un tukšās sarunas, jo tādām lietām nav laika. Un tik diezgan bieži mēs glābjamies alkoholā, cits vairāk, cits mazāk. Un arī tad ne vienmēr kopā. Draudzības pazūd, kad mēs ieejam lielajā dzīvē, jo tām nav laika. Mēs pārstājam viens otram uzticēt tos lielos noslēpumus, jo vairs neuzticamies. Jo lielie domā savādāk. Katrs lielais ir savām lielajām domām, bet retais ir tāds, kas pieņem arī citu domas par iespējamām. Tā ir lielummānija, ar ko visi saslimst, ieejot lielās dzīves distancē. Nav vairs tā kā agrāk un var būt arī tā nav jābūt. Mēs visi steidzam ko sasniegt. Viens priekš sevis, retais priekš citiem. Darot ko vienu, mēs kaut kam citam nogriežam iespējas. Mēs kā nazis un dakšiņa. Kamēr bijām trauku kasītē, bijām blakām, bet, kad mūs pielika pie šķīvja, mēs katrs izrādījāmies savā pusē. Atliek gaidīt tos laikus, kad mūs ieliks atpakaļ kastītē, bet tad jau zobi būs izkrituši un redzēsim slikti. Un labi, ja mēs vēl zināsim viens otru. Bet tik viens ir skaidrs – lielā dzīve atsvešina. Visi paliek par padraugiem. Vairs nav un nebūs tās kopības. Un tādēļ citi cenšas koleģiālo draudzību vest, jo tas ir kā aizvietotājs dzīves nodarījumam, izšķiršanai.
Mēs nevaram neko sasniegt, nedarot neko. Bet ja mēs kaut ko darām, tad mēs kaut ko citu nedarām. Un cenšoties parastu mērķu dēļ mēs zaudējam to, kas reizēm palīdz labāk kā labi iekārtots dzīvoklis vai cienījams amats. Bet tādēļ jau mēs esam cilvēki un tādēļ šī ir pasaule. Te visam laika nepietiek un parasti strādājoties tu nespēj dzīvot pieņemami. Par to pašu parasto darbu tu strādā līdz vakaram. Tevi paņem visu, jo tu nedrīksti būt savādāks. Par to pašu neko tevi kalpina. Es gribētu tev palīdzēt, bet nemācēšu gan. Es pats par sevi neesmu drošs. Ir vienkārši žēl, ka mūsu pašu problēmas mūs atsviež prom vienus no otra. Mēs esam tā aizņemti ar sevi, ka nepaliek laika citam. Un aizņemti mēs esam tik ļoti tādēļ, ka kāds uz mums dzīvo. Dzīvo daudzi un smaida. Reizēm tik gribas pamāt pretī.
Un zini – man pašam tik nav laika, ka es pat pastāvīgas attiecības nevaru atļauties. Esmu paņēmis daudz uz sevis. Es arī dzīvoju vairākas dzīves. Bet vēl ar draugs savam draugam gribu būt. Draudzība ir svarīga. Tik atšķir draugus no padraugiem. Un nedari, kā mūsu vecākie ir darījuši, ka paliek bez draugiem. Es tā negribu, bet tu vēl to nesaproti.
21.09.2003
p.s...
Nākamā diena pēc augšārakstītā raksta:
Esmu dikti pārliecināts par savu pārliecību, domāju un rakstu šīs domas par draudzībām, bet pats daru slikti. Jūtos šobrīd diezgan negatīvs. Kā vēlāk izrādījās, esmu tā pamatīgi aizvainojis pirms pāris dienām savu labāko draugu. Es ļoti nekorekti un aizvainojoši izteicos par viņu un pie tam bez viņa klātbūtnes, kas ir dubultā nosodāmi. To es izdarīju daudzu viņu zinošu cilvēku priekšā un teicu es šīs spontānās, lai gan laiku rūgušās domas viņa meitenei. Lai gan manas domas par to, kāds viņš ir es arī tagad nemainu, bet man nav nekādu tiesību tās izteikt citu cilvēku klātbūtnē un visdrīzāk arī ne viņa draudzenei, jo tādejādi es aizvainoju arī viņu. Šīs lietas var teikt tikai pašam cilvēkam un esot divatā, ko es arī vienmēr cenšos piekopt, ja ir nepieciešams. Es jūtos pamatīgi nomelnojis savus principus. Lai arī ir aizvainojums par kādām noteiktām lietām, bet mēs esam draugi kā nekā un ir jāizrunājoties jāpiedod, nevis jāatdara impulsīvos momentos. Pieļauju iespēju, ka šāda izdarība no manas puses bez visa cita ir saistīta ar to, ka mani nervi bija un reizēm ir mazliet pārspriegoti, jo īpaši, kad ir daudz darba un vēl studijas ir jāsavelk kopā, ne bez tā, ka dzīve virzās kaut kā īpatnēji, ne gluži vēlami. Bet tāpat nekas nav attaisnojums kādu noniecināt citu priekšā un, vēl Dievs nedod, aiz muguras, kā nu apmēram sanāca. Pats triviālākais ir tas, ka es pat nebiju piefiksējis šo savu tik necilo un necienījamo rīcību, kas man liek mazliet vilties sevī. Ne jau, ka izdarījos tā, bet gan, ka pats to nepamanīju un neapņēmos tā neatkārtoties. Tas liecina par mana prāta aizņemtību ar darba un citām problēmām. Tas ir nosodāmi. Tas ir liels paklupiens, kas liek aizdomāties, jo līdz šim es šāda veida problēmas esmu fiksējis un turpmāk nepieļāvis. Esmu palicis paviršāks. Un mans mērķis ir sevi pilnveidot un attīstīt, ne krist šādā purvā. Un šis ir atkāpiens soli atpakaļ. Kopumā. Agrāk tā nebija. Mums nav tiesību nevienu aizvainot, jo īpaši citu klātbūtnē. Un vēl draugu. Nedarīsim tā.
To es rakstu, lai būtu sapratne, ka es nekāds nevainojamais ne tuvu neesmu. Bet cenšos būt labāks. Centies arī tu!
Es pagaidām pārdomāju. Jūtos neērti drauga priekšā. Bet sevī - mazliet vīlies. Var būt būs laba mācība, kas pamodinājusi daļu manis. Pārāk neiecietīgs no šī ritma. Kad sev piedošu.
Un - draugs ir tādēļ, ka mēs pieņemam to tādu, kāds tas ir, bet arī atgādinam viņam, kas ir ne tā. Tāpat arī dara viņš mums. Un - ir jāizrunā, kas netiek darīts bieži vien.
22.09.2003
(18.11.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
