|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | AMAZONE. Stāsts | Autors - Eri Otto
| | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Maķedonijas - Grieķijas savienības valdnieks Filips II tik tikko bija sācis gatavot savu karaspēku iebrukumiem Dārsija III pārvaldītajās persiešu zemēs, kad 336.g.p.m.e. sazvērnieki viņu nogalināja. Par valdnieku tika kronēts viņa dēls Aleksandrs, kuru pasaule atceras kā Aleksandru Lielo jeb Maķedonijas Aleksandru.un, lai arī jauneklim toreiz bija tikai divdesmit gadu, karaspēka vadīšanā viņam bija jau diezgan liela pieredze.
Pēc dieviem gadiem viņš īstenoja tēva ieceri un devās uz Mazāziju, kur jau pirmajā kaujā pie Grānikas upes sakāva persiešu karaspēku. Šī uzvara stiprināja viņa apņēmību nu pašpārliecinātību. No persiešu kundzības atbrīvotās grieķu kolonijas Aleksandru slavināja kā dievību.
Jau nākamajā gadā pie Isas pilsētas Aleksandrs bija gatavs jaunai kaujai. Viņam pretī stājās milzīgs Dārsija III karaspēks. Tomēr neticamā kārtā maķedonieši guva uzvaru. Aleksandrs no persiešiem bija atbrīvojis Sīriju, Feniķiju, Palestīnu un Ēģipti. Pēdējie pasludināja Aleksandru par paša Saules dieva Amona dēlu, bet viņa dibināto pilsētu Nīlas deltā nosauc apar Aleksandriju.
Tur Aleksandrs krita “gūstā”. Viņu savaldzināja slavenākā Atēnu hetēra – Taīda, kas bija aizbēgusi dzīvot uz Ēģipti. Kopš tās dienas, kas ieraudzīja Taīdu, viņš ņēma šo sievieti līdzi visos savos karagājienos.
331.g.p.m.ē. Aleksandrs atkal gatavojās kaujai ar persiešiem. Jau reiz sakautais Dārsijs III noteikti būs labi sagatavojies, tāpēc arī Aleksandrs prātoja par īpašiem papildspēkiem. Un tā bija Taīda, kas divdesmit piecus gadus vecajam karavadonim silti ieteica aicināt palīgā leģendārās amazones, kuras jau izsenis leģendās minēja grieķi.
Šīs falokrātiskās sabiedrības locekļi tik ļoti baidījušies no viņu sievišķā spēka, ka savās dziesmās un poēmās padarījuši viņas par kroplēm, kas pašas sev nogriezušas labo krūti, lai ērtāk būtu šaut ar loku.
-Tu tiešām esi nopietni apsvēris aicināt talkā amazones? Sievietes – karotājas? – visai skeptiski jautāja Aleksandra tuvs draugs, kas bija kalpojis arī pie viņa tēva Filipa II. Tas bija gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, tumsnējs, spēcīgs un izskatīgs. Neskaitāmās rētas uz viņa atlētiskā ķermeņa liecināja par līdzdalību daudzās kaujās. Viņš bija īsts karotājs. Viens no labākajiem Aleksandra pulkos.
-Pilnīgi nopietni, Drej! – Aleksandrs atteica. – Un drīz viņas būs klāt. Mans vēstnesis ziņoja, ka augstākais četras dienas.
-Un ar mani tu pat nepakonsultējies? – Drejs apskaitās. – Puņķu tapa tāds! Es piedalījos savā pirmajā kaujā, kad tu vēl staigāt neprati.
-Piedod, Drej! Bet tu biji prom, jāizlemj bija ātri. – Aleksandrs saprata, ka nolaidis greizi un nokaitinājis savu labo draugu un arī padomdevēju. Viņam bija vēl vesela rinda citu draugu, arī sirdsdraugs Ptolemajs, bet tikai Drejam bija teikšana kara stratēģijas izvēlē. Drejs bija plecu pie pelca cīnījies vēl kopā ar viņa tēvu, līdz ar to vīrietis saglabāja ietekmi pār jauno valdnieku. Aleksandrs viņā reizēm saskatīja tādu kā Filipa spēka un gudrības atspulgu.
-Ka tik ne Taīdas pirksts! Galīgi aptracis ar to savu hetēru esi. – Drejs noņurdēja un aizgāja.
Pēc trim dienām amazoņu rota iejāja Aleksandrijā. Visi skrēja skatīties, kādas tad īsti ir tās izdaudzinātās amazones. Gan sievietes, gan zirgi turējās stalti, lai arī aiz muguras bija bezgala tāls ceļš. Un viņām nebija nekādas līdzības ar grieķu leģendās izkropļotājās sievietēm. Visām kā vienai savā vietā bija abas krūtis.
Aleksandrs iznāca un pils trepēm, sagaidīt sievietes.
-Esi sveicināta, valdniec! – viņš paklanījās sievietei, kura no pārējās atšķīrās tikai ar zelta jostu.
-Arī es tevi sveicinu, dižo karotāj! – arī viņa paklanījās. Valdniecei abās pusēs dažus soļus aizmugurē atradās divas karotājas. Viņas trīs bija vienīgās, kas nokāpa no zirgiem.
Visas amazones savā ziņā bija līdzīgas – skaistas pēc sejas, staltas, spēcīgas, gariem vidēji tumšiem vai tumšiem matiem. Tērpi viņām bija no izturīgas ādas – tie aizsedza tikai krūtis un apklāja gurnus. Ap vidukli visām kā vienai bija duncis, pāri mugurai bultu maks un loks. Kājas bija ieautas vienkāršās sadalēs, kas bija stingri piešņorētas pie potītēm. Matus viņas nēsāja kā katra vēlējās – sapītus, izlaistus, savāktus astē vai rotātus ar dažādām greznumlietiņām, ko karojot bija salaupījušas. Tieši tāpat arī pārējās rotas bija kauju trofejas. Sievietes visas bija vecumā no astoņpadsmit līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Pat valdniecei bija tikai trīsdesmit. Viņu skatieni bija dzelžaini un auksti, sejas izteiksmes – skarbas, bet neviens neuzdrošinātos pateikt, ka šādas viņas būtu neglītas. Ikviena likās valdzinoša. Pat Drejam to nācās atzīt, kad viņš bija savu vērīgo skatienu pārlaidis pār karotāju rindām.
Un tomēr viņš pamanīja, ko tādu, kas viņam nepatika, kas viņu pārsteidza.
-Valdniec, bet, vai jūs neesat pamanījusi, ka dažas jūsu karotājas ir stāvoklī?
-Nu un? – atcirta viena no viņai līdzās esošajām. – Kad pienāks viņu laiks, viņas atgriezīsies mājās, lai pārņemtu uzraudzību no tām, kuru bērni vairs nav zīdāmi. Tici, ka grūtniecība viņām netraucēs karot.
-Drej, neesi tik skeptisks, viņas zina, ko dara. – Aleksandrs norāja savu draugu.
-Var jau būt! – Drejs paraustīja plecus. – Var jau būt. Un tomēr es gribētu pats savām acīm redzēt vai šīs sievietes tik tiešām ir leģendārās cīnītājas.
-Lūdzu! – valdniece pamāja. – Izvēlies jebkuru sev par pretinieci. Pārliecinies!
-Lai valdniece pati izvēlās! – Drejs izvilka zobenu.
-Talia! – valdniece pamāja savai pavadonei, divdesmit gadus vecai amazonei, kas vēl nesen bija atcirtusi Drejam.
-Klausos! – viņa piegāja pie sava zirga un izņēma no segliem zobenu, nedaudz īsāku, bet platāku kā Drejam.
-Nu, pļāpa un īgņa. Esmu gatava tev sadot pa pakaļu. – viņa nostājās pretī Drejam, ieņemot uzbrukuma aizsardzības pozu. Drejs vilcinājās. Uzbrukt sievietei? Tā viņš nebija audzināts. Šinī brīdī viņš saprata, ka tas arī bija amazoņu panākumu noslēpums. Pretinieks vienkārši nebija gatavs ar sievietēm cīnīties, bet viņas bija labi trenētas.
Talia ilgi negaidīja un metās uzbrukumā. Zobeni iešķindējās, apklusa visas sarunas. Pūlis, kas vēroja amazones, it kā pamira. Elpu aizturējuši, viņi sekoja līdzi katrai cīnītāju kustībai.
-Neatļautos paņēmienus es neizmantošu. – Talia piebilda, kad uz brīdi bija aci pret aci ar Dreju.
Divcīņa ieilga. Abi bija spēcīgi, veikli un pieredzējuši pretinieki. Protams, Dreja pieredze bija daudz ilgāka par Talias. Un tāpēc vien viņam izdevās izsist zobenu no meitenes rokas. Viņa vēl mēģināja cīnīties ar kailām rokām, bet Drejam tomēr izdevās viņu nogāzt zemē uz marmora plāksnēm klātās pils terases. Talia gulēja uz muguras, rokas viņai bija piespiestas pie zemes, bet Drejs sēdēja viņai uz vēdra. Meitenei vairs nebija nekādas iespējas izrauties un atsākt cīņu.
-Padodies? – Drejs jautāja.
-Jā! Tu uzvarēji!
Vīrietis piecēlās un palīdzēja piecelties arī viņai. Amazone pacēla savu zobenu.
-Piedod, valdniec! – viņa nodūra galvu.
-O, nē! Tev nav jānožēlo! - iejaucās Drejs. – Tu cīnījies kā zvērs. Es būtu zaudējis, ja ne mana ilggadējā pieredze. Ja visas pārējās cīnās tikpat labi, tad persiešiem nav ne mazāko izredžu. – Drejs uzslavēja Taliu. Viņš pats bija krietni nomocījies līdz tika ar amazoni galā.
-Nu tad tagad vairs iebildumus necelsi?- Aleksandrs nenocietās un dzēlīgā balsī pajautāja vēl sava tēva cīņu biedram.
-Nē! Necelšu! – Drejs piekrītoši pamāja un tad atglauda tumšos pagaros matus no pieres, veltot amazonēm labvēlīgu smaidu.
Dažas dienas vēlāk Aleksandra karapulki uzsāka savu karagājienu. Tas bija ilgs, nogurdinošs ceļs, ko jātnieki un kājnieki veica cauri Ēģiptei līdz iegāja Mezopotāmijā. Amazones ceļoja pa visu kareivju kolonnai, tomēr pakļāvās viņa tikai savai kārtībai.
Drejs pamanīja, ka Talia pret viņu bija kļuvusi labvēlīga, dzēlības un izsmējīgi vārdi tika adresēti tikai citiem. Kamēr pārējās amazones palika tikpat “aukstas” un lepnas.
-Talia! Talia! – Drejs pasauca amazoni, kad karaspēks bija apstājies uz nakts apmetni.
-Kas ir? – Talia novērsās no iesāktās nodarbes – zobena asināšanas.
-Gribēju uzdot jautājumu.
-Runā! – Talia vēlīgi atteica.
-Kāpēc tu pret mani esi vēlīgāka nekā pret citiem?
-Tas ir pavisam vienkārši. Tu mani uzvarēji cīņā, tātad esi stiprāks. Mūsu likums nosaka, ka godīgā cīņā sakautai amazonei ir jāizturas pret uzvarētāju kā pret līdzīgu. Vēl jo vairāk, viņam ir tiesības kļūt par šīs sievietes bērna tēvu.
-Aha! – Drejs uzvaroši iesaucās. – Tātad man tagad ir visas tiesības uz tevi?
-Diemžēl! – Talia atteica aizgriežoties un atkal pievēršoties zobena asināšanai.
-Vai tad es tev tik ļoti nepatīku?
-Tu teici vienu jautājumu, bet šis jau ir trešais! – Talia aizrādīja, atsākot asināt zobenu.
-Bet es tomēr vēlētos dzirdēt atbildi.
-Labi! Atbilde ir tāda, ka man tā īsti neviens vīrietis nav tuvs. Ar tevi ir savādāk. Tu mani uzvarēji, bet arī tas nebūtu noticis, ja es būtu izmantojusi visu savu cīņas paņēmienu repertuāru, arī visus negodīgos.
-Nu tad man tevi ir jāuzvar vēlreiz. Ar visiem taviem paņēmieniem.
-Lieki! Pat, ja es tevi pieveikšu, nekas nemainīsies, Drej! Ja reiz tu esi mani sakāvis… - viņa atņurdēja. Talia dusmojās pati uz sevi, ka bija ļāvusies zaudēt cīņu. Tas viņai likās tik pazemojoši. Līdz šim viņai bija licies, ka līdzvērtīga pretinieka nav, ka viņa paliks neuzvarēta. Bet te šis maķedonietis, Aleksandra draugs un biedrs… Tā nedrīkstēja būt, vienkārši nedrīkstēja.
Talia piecēlās un devās pie sava zirga, piestiprināja pie segliem zobenu, noglabāja strīķi, un, ignorējot Dreju, devās tuksnesī.
-Kurp tu? – viņš gāja pakaļ.
-Pastaigāt. Nav tava daļa.
-Ir gan! Gribu zināt, kur aiziet sievišķis, kas skaitās mans.
-Savtīgais privātīpašnieks. – Talia pikti šņāca. – Tu vari iegūt manu ķermeni, bet ne manu garu. Iegaumē to! Tas paliks tikai un vienīgi man.
-Nu ja! Sieviete grib man iestāstīt, ka nav spējīga mīlēt. – Drejs izsmējīgi iesaucās.
-Tieši tā! Varbūt citas ir spējīgas, bet es ne. ja nu vienīgi kāds pierādīs, ka ir tā vērts, ka man nāks tikai par labu, ka es iemīlēšu viņu. Vairums cilvēku nav tā vērti, jo viņi paši neprot mīlēt. – Talia gāja pa dienā sakarsušajās smiltīm tālāk no apmetņu rindas. Drejs soļoja līdzās. Bija iestājies klusums. Varēja dzirdēt tikai tuksneša dzīvnieku gaudošanu, pa retam kādu zirgu iezviedzamies un kareivjus, kas savā starpā sakliedzās. Bet visādi citādi bija kluss. Visas skaņas bija patālu no vientuļajiem gājējiem.
-Drej, kam Aleksandram atkal mesties pret Dārsija pulkiem. Vienreiz jau sakāva? – Talia uzsāka sarunu.
-Viņš grib sakaut Persiju, pakļaut to sev.
-Ā, iekarotājs! Viņa apetīte ir neizmērojama.
-Talia, mums jāgriežas atpakaļ. Apmetņu ugunskuri ir vairs tikko redzami, bet, kas attiecas uz Aleksandru, tad tev ir pilnīga taisnība. Bet tā ir ar visu viņā ģimeni.
-Un tu tai nepiederi? – Talia pagriezās pret apmetni.
-Nē! Bet tas man neliedz būt godkārīgam un kareivīgam.
-Par to es nešaubos! Tu tāds esi! Visādi citādi jau tad būtu licis mani mierā! Bet tu jau to nedarīsi! Neatkāpsies! Jeb es kļūdos?
-Nē! Nekļūdies! Es nelikšos mierā! Tu man meti izaicinājumu un es to pieņēmu.
-Kādu izaicinājumu? Par ko tu runā?
-Tu teici, ka cilvēki nav tā vērti, lai viņus mīlētu, it sevišķi jau vīrieši.
-Nu un? – Talia paraustīja plecus.
-Tad es tev pierādīšu, ka daži ir gan. Pierādīšu, ka esmu ne tikai labs kareivis, bet arī labs cilvēks. Gan tu pati to atzīsi, amazone.
-Ha! – meitene iesaucās. – Uz to vari necerēt.
-To mēs vēl redzēsim! Paies laiks, un tu padosies! – Drejs šķelmīgi noteica. Viņš bija drošs par saviem vārdiem.
Lēnām Aleksandra karaspēks gāja uz priekšu, pa ceļam ieņemot dažus ciematus, sakaujot nelielus Dārsija III karaspēka pulkus.
Pārcēlies pār Tigru, karaspēks nokļuva netālu no Gaugamēlas. Izlūki ziņoja, ka Dārsijs ir sapulcinājis pamatīgus karapulkus.
-Nekas! – Aleksandrs daudz neraizējās. – Dosimies cīņā. Amazones paliks par pārsteiguma efektu. Persieši, es ceru, par viņām neko nenojauš.
-Kā teiksi! – amazoņu valdiece Darja piekrita. – Kamēr vien tu mums maksā algu, vari komandēt pēc savas sirds patikas.
Kaujā uzbrukumā devās apvienotā maķedoniešu - grieķu armija. Pretī nostājās milzīgie Dārsija pulki. Maķedoniešu centrā bija amazoņu rota. Ja maķedonieši justu, ka viņi zaudē, pašķirtos un laistu cīņa sievietes. Tā arī notika. Pārsteigtie persieši uz brīdi sastinga, tad atkal atsāka cīņu, bet tikt galā ar brašajām jātniecēm viņi nespēja. Un Dārsijs III atkal cieta zaudējumu un Maķedonijas Aleksandrs devās tālāk Persijas iekšienē. Valsts bija tuvu savai bojāejai, kas notika 327.g.p.m.ē.
Nopietnu pretestību nesastapis, Aleksandrs devās īstenot savu sapni – pakļaut Indiju.
Drejs saprata, ka ir apņēmies izpildīt smagu uzdevumu. Pakļaut amazoni nebūs viegli, jo parastie triki te nestrādās. Viņu nevajadzēs apsargāt, glābt, viņu neizspaidoja arī dieva izskats. Talia vēl piedevām bija ciniķe. Un tomēr par vienu Drejs bija drošs: ar labestību, maigumu un rūpēm var salauzt jebkuru, pat viscietākā akmens sirdi. To apstiprināja arī Taīda, kas vēl arvien ceļoja Aleksandram līdzi, lai arī nu jau kā viņa drauga un vietvalža Ptolemaja sieva.
Drejs rūpējās, ali amazonēm tiktu ierādītas labākās dzīvesvietas, kas viņi apstājās pilsētās, la8 viņām vienmēr būtu svaigs ūdens un pārtika. Sievietes to prata novērtēt, lai arī ļoti labi spēja iztikt bez visa tā.
Taliu gan tas daudz neiespaidoja. Viņu vairāk interesēja rotas, ko Drejs viņai dāvināja, cīņas treniņi, ko viņi kopīgi veica, un izsmalcinātās maltītes, kuras Drejs sarūpēja, kad tika iekarota kārtējā pilsēta.
Un tomēr Talia nemainījās, nemainīja savu attieksmi. Likās, ka viņa pat nemaz nemana Dreja pūles. Tā lēnām pagāja gads, kas bija nemitīga virzība uz Indiju. Drejs sāka nogurt.
“Laikam esmu par vecu. Tikai kam? Ilgstošiem karagājieniem vai jaunu skaistuļu lenkšanai? Ceru, ka tas ir tikai uz brīdi. Vēl ir par agru būt vecam. Par agru…Bet, kas attiecas uz Taliu, tad viņai jāķeras klāt būs ar citiem līdzekļiem. Amazones acīmredzot spēj saprast un cienīt tikai fizisku spēku. Un mana mazā Talia jau it sevišķi.”
Sava karagājiena laikā Maķedonijas Aleksandrs nodibināja vēl dažas pilsētas, kuras visas kā vienu nosauca par Aleksandrijām.
328.gp.m.ē. maķedoniešu un grieķu karaspēks apstājās Marakandā, kas gadsimtus vēlāk kļūs par Uzbekijas pilsētu Samarkandu. Tā bija viena no pēdējām lielajām atpūtas vietām pirms cīņas ar indiešiem, bet līdz tai vēl bija laiks.
Talia juta kaut kādu dīvainu smagumu sirdī.
-Tas tāpēc, ka tu vēl nekas neesi bijusi tik tālu un tik ilgi prom no mājām! – Darja savai pavadonei bija vairāk kā lielā māsa, nevis valdniece.
-Tu tā domā, valdniec? Vainīga ir nostaļģija pēc mājām. Bet, ja nu tas ir kas cits?
-Domā Dreju?
-Jā! Esmu viņām pieķērusies. – Talia negribīgi atzina.
-Nav jau slikti. Viņš ir labs cilvēks, rūpīgs…
-…tikai tāpēc, ka grib man pierādīt, ka uz pasaules var būt mīlestības vērti vīrieši. – Talia viņu pārtrauca.
-Bet viņš tevi tā kā tā uzveica. Tu jau piederi viņam. Vai Drejs maz to zina?
-Zina!
-Zina un neizmanto? – Darja bija patiesi pārsteigta. – Tas vien pierāda, ka viņš ir labs, godīgs. Piedevām viņš vēl ir uzticams karotājs, Talia! Tāds, kuru būtu pelnījusi katra mūsu cilts sieviete.
-Var jau būt! Bet mana sirds to nejūt. Tā neiedrebas, kad Drejs aprādās, kad runā ar mani. Mana sirds nav spējīga iemīlēt.
-Neticu! – Darja atteica, kaut gan šaubījās. Taliai varēja būt arī taisnība. Jaunajai amazonei bija jau divdesmit trīs gadi, bet viņa vēl arvien palika tāda kāda agrāk. Viņā nekas nebija mainījies, ne domas, ne uzskati. Varbūt, ka arī viņa nespēja mīlēt, jo daudzas citas šo trīs gadu laikā jau būtu padevušās, pat valdniece pati. Kā Darja atzina, tad Drejs bija gards kumosiņš.
Lai paglābtos no karstuma, Talia gulēja uz vēsajām marmora plāksnēs uz pils ziemeļu puses terases. Zem galvas bija mazs spilventiņš, pa rokai ieroči. Mugurā amazonei bija tas pats, kas ikdienā, tikai kājas bija basas. Amazones karagājiena laikā gulēt gāja tā, lai varētu piecelties un uzreiz mesties kaujā.
Parasti miegs amazonēm bija trausls, bet šoreiz Talia gulēja kā lācis ziemas miegā. Viņā nedzirdēja soļus, kas apstājās viņai līdzās.
-Talia! Talia! – spēcīga, liela plauksta noglāstīja viņas plecu. Amazone uzrāvās sēdus, ar roku tverot pēc zobena. Tomēr atpazinusi Dreju, viņā atlaida ieroci.
-Ko dauzies apkārt tik vēlā stundā it kā visi nelabie tevi dīdītu?! – Talia pikti jautāja. Viņai ļoti nepatika, ja viņu pamodināja.
-Pie tevis nācu! Rīt tu atkal būsi aizņemta, bet man ar tevi vajag parunāt.
-It kā mēs par maz runātu. Klāj vaļā. – viņa vēl piktojās, bet tomēr vēlīgi atļāva.
-Es padodos! Tevi uzveikt nav iespējams. Esmu iekvēlinājis apt viscietākās sirdis, bet šo trīs gadu laikā esmu secinājis, ka tev, daiļā amazone, sirds vispār nav.
-Ak šitā gan! - Talia iesaucās, īsti nezinot ar kādām emocijām pavadīt Dreja teikto. – Nu tad tagad vairs nebūsi pret mani mīļš un jauks? Kļūsi par parastu vīrišķi, kas necenšas aizmālēt acis ar labiem darbiem un izmeklētiem vārdiem.
-Nē, mana dārgā! Nepārtrauc mani, ļauj izteikties līdz galam. Es šos trīs gadus centos panākt, lai tu iemīli mani, bet ir noticis pretējais. Es esmu iemīlējis tevi. Zinu, ka tu neatbildēsi manām jūtām…
-Tur nu tev taisnība!
-Es tev teicu: paklusē! Ļauj taču man pabeigt! – Drejs noskaitās. Viņš strauji satvēra Taliu aiz pleciem.
-Nu labi, jau labi. – viņa atņurdēja. Meitenes acu skatiens asi ieurbās Dreja tumšjās acīs. Viņā centās paredzēt vīrieša tālāko rīcību, tikai nespēja, jo pārāk slikti viņu pazina. Tagad Talia to nozēloja.
-Tev nav arī man jāatbild, ja nespēj. Es neesmu aizmirsis mūsu divcīņas rezultātu. Tu arī ne!
-Ak tā! Esi ieradies paņemt mani ar varu.
-Nē! Vismaz tāds nebija mans mērķis, bet nu tu pati uzprasies.
-Dreja lūpas alkatīgi piekļāvās Talias lūpām. Meitene spurojās pretī, tad pierima.
-Au! – Drejs atrāvās. Uz lūpas parādījās asinis. – Tu mazā draņķe! – viņš atvēzējās, lai iecirstu viņai pļauku. Bet tad sastinga, uztvēris meitenes acu skatienu. Drejam beidzot bija skaidrs, kas Taliu darīja tik nepieejamu, atšķirībā no citām sievietēm. Talia nebaidījās no vientulības, brūcēm, asinīm, sāpēm, bet gan no tā, pēc kā alka citas sievietes – maiguma. Arī viņā pati nespēja būt maiga, tikai kareivīga.
Dreja paceltā plauksta maigi, bet spēcīgi satvēra viņas zodu.
-Es tevi beidzot “atkodu”. Tev no manis ir bail kā no mīlētāja, nevis karotāja. Vai ne?
-Es vispār nebaidos! – Talia atcirta.
-Netiepies! Tā taču ir. Tev ir bail, ka tu varētu izrādīties vāja. Tu mīlestību uztver kā vājuma pazīmi. Tev ir bail, ka tev varētu iepatikties tuvība.
-Izbeidz! Dzirdēt to negribu! – Talia viņam uzkliedza. Drejam bija skaidrs, ka viņš ir trāpījis desmitniekā. Vīrietis nolaizīja asinis no lūpas un, lai arī kā tā sāpēja, tomēr nespēja atturēties vēlreiz nenoskūpstījis Taliu. Šoreiz viņā nekoda, tikai tik tikko manāmi atbildēja uz skūpstu. Lai nu ko, bet skūpstīties Drejs prata. Viņām izdevās salauzt pat Talias ledu.
Viņš juta, ka Talia atslābinās, pazūd viņas kareivīgais saspringums. Karotājā modās sieviete, kas tāpat kā visas citas alkst pēc mīlestības, maiguma un glāstiem.
Drejs atrāvās no Talias, nevēloties sasteidzināt notikumus, lai neradītu kārtējo dusmu un naida vilni mazajā amazonē. Viņš cerēja, ka no šī brīža Talia vairs nebūs tāda “ērce”, pieņems viņu, lai arī kad viņš neierastos. Atturības ledus bija salauzts, atliks tikai to izkausēt līdz galam.
-Kurp tu? – Talia pajautāja, kad viņš piecēlās. – Nemaz nedomā tagad aiziet.
Neesi taču tipiskais vīrišķis, kas aizies, kad iedomāsies, nemaz nerēķinoties ar citiem. Lai arī tu mani uzvarēji un tev ir visas tiesības uz mani, atceries, ka es tevi nogalināšu, ja tu mani aizvainosi vai nokaitināsi. Un es to saku, labi apzinoties to, ka esmu tev pieķērusies.
-Tu? Man? Pieķērusies? – Drejs bija pārsteigts. Ar jauneklīgu prieku un vieglumu viņš satvēra Taliu aiz rokām, uzrāva kājās un piekļāva sev pie krūtīm. Viņam tātad bija cerības varbūt, ka kādreiz šī būtne viņu iemīlēs un pati atnāks pie viņā. Un varbūt, ka nemaz tik ilgi uz to nebūs jāgaida.
-Jā, tev! Vai tiešām to nevar saprast?
-Var, mana dārgā, var! – Drejs vēl ciešāk piekļāva sev Taliu, maigi glāstīja viņas galvu, plecus, muguru. Amazoni pārsteidza tas, cik viegli ir padarīt laimīgu pieaugušu vīrieti. Jeb varbūt tās bija tikai maigās jūtas, ko viņš izjuta.
“Ja mīlestība padara nevainojamu karotāju par sentimentālu muļķi, tad jau labāk iztikt vispār bez tās”- Talia prātoja aplaizot lūpas. Uz tām viņa vēl arvien sajuta Dreju, viņa asiņu lāses.
-Tad es neaiziešu, Talia! Neaiziešu, kamēr vien neliksi! Apsolu palikt pie tevis.
-Tātad tu mani mīli?
-Jā!
-Patīkami, lai arī es nezinu, kā tas ir. Neviens nekad mani nav mīlējis, ja nu vienīgi mana mamma. Bet viņa krita cīņā, kad man bija četri gadi. Es viņu tikpat kā neatceros.
- Tad, lūk, kur rodas šīs dzelžainās sievietes. – Drejs secināja. – Bet neraizējies. Vairāk gan tev mīlestības netrūks. Es tev atdošu visu sevi, visu savu mīlestību.
-Tad varbūt es arī spēšu tev atbildēt ar to pašu. – Talia atteica. Pēc tam tonakt viņi vairs nebilda viens otram ne vārda, tikai atdevās kaislībai un mīlestībai.
Katru vakaru Drejs atgriezās pie Talias, kura vīrieti uzņēma ar prieku. Viņa bija iepazinusi sev līdz šim svešas izjūtas tikai un vienīgi apteicoties viņam. Amazone pieķērās šim maķedonietim arvien vairāk.
Tomēr ilgi izbaudīt šāda veida attiecības viņiem neizdevās. Aleksandrs atsāka savu karagājienu, pameta pilsētu.
Todien paši apmetās patīkamā oāzē, kamēr neliela vienība tika aizsūtīta izlūkos. Karaspēks jau bija pietuvojies Indijas teritorijām. Izlūkos ietilpa desmit vīru, kurus vadīja Drejs un divas amazones – Talia un viņas piena māsa.
Mazliet vēl tuksneša smiltis, bet tālāk jau vīdēja apstrādājami lauki, pļavas un biezi džungļi. Pēdējie grieķu – maķedoniešu karaspēkam bija kas pavisam jauns. Tikai visvecākās amazones atcerējās, ka kādreiz agrā jaunībā bija cīnījušās džungļos.
Izlūki, neviena nemanīti un bez skaņas, iegāja brikšņainajā, gandrīz cilvēka neskartajā Dienvidāzijas mežā. Viņus apņēma neparastas skaņas un krāšņums.
-Skaisti! – kāds klusi noteica.
-Nesaki viss! – Talia norādīja uz lielu čūsku. Maķedonietis rāvās atpakaļ un atsitās pret koku.
-Uzmanīgāk! Mums nebūt nav jāsaceļ lieks troksnis! – Drejs aizrādīja. – Bet gan jāizpēta apkārtne, jāatrod ceļš, pa kuru viss karaspēks varētu nekavējoties doties uz priekšu. Un tagad izklīst.
Pa jau iepriekš sadalītiem pāriem un trijotnēm, izlūki izklīda. Nebija nekas negaidīts, ka Talia un Drejs aizgāja kopā. Pēdējā laikā viņi bija kļuvuši gandrīz nešķirami.
-Talia! Man ar tevi jārunā.
-Tak ne jau tagad.
-Nē! Tieši tagad. Šeit mēs esam divi vien! Neviens nevar nejauši mūs dzirdēt.
-Tad, kas gan tik slepens tev ir man sakāms? – Talia apstājās.
-Talia, mana mīļā! – Drejs cieši satvēra meitenes plecus. – Esmu noguris no šī karagājiena, no asinīm. Es lūgšu Aleksandram, lai laiž mani mājās. Bet tu, es gribu, lai tu dodies man līdzi. Es lūdzu tevi, Talia! Es šeit esmu tikai tevis dēļ.
-Drej! Es esmu amazone, karotāja! Es nederu mājai, es nederu ģimenes dzīvei.
-Bet tu deri man… Un tikai neiebilsti. Tu deri līdzās man. Tikai un vienīgi man.
-Ja gribi mani nobiedēt, tad zini, tev neizdosies. Bez tam tu laikam nekad neesi klausījies tajā, ko esmu tev teikusi.
-Esmu gan! Un varu atkārtot vārds vārdā, ka tu mani nemīli, ka esi amazone, ka… sazin, kas tur vēl. Bet tev ir jāsaprot, ka šajās krūtīs… - viņš uzlika plaukstu uz krūtīm - …pukst sirds, kas tevi mīl vairāk par dzīvi. Es tevi uzvarēju, tagad varētu tev pavēlēt, ka tev jāseko man, bet es tev nepavēlu. Es tevi lūdzu! Gribi, lai nokrītu ceļos?
-Nevajag! Tas neko nemainīs. Ja es tevi mīlētu, tad piekristu.
-Labi! Pagaidīsim vēl! – Drejs stingri noteica. Tad viņi turpināja savu izlūkgājienu.
Bet džungļi paliek džungļi. Tie ir nemazāk viltīgi par purvu. Negaidīti no biezokņa izlēca lācis. Kad tas rēkdams izslējās uz pakaļkājām, bija vairāk kā divi metri garš.
-Atēna, sargi mūs! – Drejs noelsās un izrāva zobenu. – Bēdz, Talia! Bēdz!
-Neceri! Lācis nepiespiedīs amazoni bēgt.
Dzīvnieks pa to laiku metās Drejam virsū. Vīrietis aizstāvējās ar zobenu, bet tomēr viņam klājās plāni. Ar spēcīgu ķepas cirtienu lācis notrieca Dreju gar zemi. Vīrietis smagi nokrita un vairs nekustējās. Talia, to redzot, saprata, ka bez viņas iejaukšanās Dreja vairs nebūs. To nu amazone vēlējās vismazāk. Savu īso zobenu viņā satvēra kā dunci. Izkliegusi kaujas saucienu, viņa no mugurpuses uzlēca lācim mugurā, bet zobenu ietrieca viņam kaklā uzreiz zem auss līdz pat spalam. Dzīvnieks novērsās no Dreja un sāpēs rēkdams, centās nopurināt Taliu sev no muguras. Bet Talia turējās kā pielīmēta un dūra vēl un vēl. Drīz dzīvnieks rimās un nokrita zemē līdzās Drejam vēl brīdi raustoties pirmsnāves agonijā. Tad sastinga. Talia noslīdēja no lāča muguras un notupās pie Dreja.
-Hei! Tu vēl dzīvs? – viņā papliķēja viņu pa seju. Vīrietis atvēra acis.
-Talia! Tu trakais skuķis! – viņš uzmeta acis beigtajam lācim, tad Taliai. – Un nevienas skrambas.
-Es jau teicu, ka lācis man neliks mēgt. – pret zāli viņa noslaucīja asiņaino zobenu. – Bet kā tu? Liekas esi savainots. Stipri? – viņa pieskārās Dreja plecam, kurā lācis bija atstājis savu nagu pēdas.
-Nav tik slikti. Brūci ārsti iztīrīs un pārsies. Tā drīz sadzīs. – Drejs centās pret asiņojošo ievainojumu izturēties nevērīgi, lai arī sāpes bija tik neciešamas, ka asaras pašas saskrēja acīs.
-Tad ir labi. Savādāk par velti būtu nogalinājusi lāci, ja tu tagad noliktu karoti.
-Un tu to nevēlies?
-Nē! Protams, nē! Kam man tu esi vajadzīgs miris? Ja man vajadzētu tavu līķi, tad pati savām rokām tevi būtu nogalinājusi. – Talia palīdzēja Drejam piecelties.
-Tātad tu tomēr raizējies par mani?
-Savā ziņā, jā. – Talia atzina.
-Tu riskēji ar savu dzīvību manis dēļ…
-Nu un tad? – meitene tikai paraustīja plecus.
-Tāpat vien cilvēki tā nedara.
-Tiešām? – Talia savilka pieri krunkās. – Un, kāpēc tad viņi tā dara?
-Aiz pienākuma un aiz mīlestības. Pienākuma tev pret mani nav, neesi arī nolīgta, lai mani sargātu, tātad atliek secināt, ka tu mani tomēr mīli.
-Nē! – Talia atcirta.
-Neticu! – Drejs palika tikpat uzstājīgs. – Es tomēr tev esmu dārgs, ja reiz tu to izdarīji. Esmu taču? – viņš satvēra meitenes roku.
-Nu labi! Esi! Atzīstu! – Talia pikti iesaucās. Viņa atkal dusmojās uz sevi, un šoreiz par to, ka laikam tik tiešām bija Dreju iemīlējusi, un, ka vīrietis to bija atklājis. Tas nepavisam neietilpa Talias dzīves plānos – mīlēt.
-Tātad tu tomēr dosies ar mani prom no šī kara lauka.
-Nē!
-Jā! Tu teici, ka darīsi to, ja iemīlēsi mani. Un tu mani mīli.
-Nu zināju! Zināju taču, ka no tā visa nebūs nekāda labuma. – Talia izklausījās pēc kaprīza bērna.
-Būs, mana mīļā, būs! – Drejs ar veselo roku pievilka Taliu sev cieši klāt. Viņa pirmo reizi pakļaujoties nolika galvu uz viņa pleca.
-Lai tā būtu! Bet nu mums ir jāatgriežas. Tu nevari turpināt izlūkošanu. Lai pacenšas pārējie. Mēs ejam atpakaļ uz apmetni. – Talia noteica.
-Viņa? – Aleksandrs izbrīnījās, noklausoties Dreja stāstu kā viņš ticis pie sava savainojuma. – Viens skuķis uzveica milzīgu lāci? Tas taču nav normāli.
-Ir! Ja pārņem pārcilvēciskas bailes, tad ne tikai to vien var izdarīt.
-Bet lācis taču neuzbruka Talia. Par ko tad šai baidīties?
-Par mani! Taliai bija bail pazaudēt mani.
-Nelej nu!
-Viņa mani mīl. Netici! Paprasi viņai pašai. – Drejs visā nopietnībā noteica.
Aleksandrs izsmējās.
-Nu pasaki, kāpēc viņa nevarētu mani mīlēt? Ar ko es esmu tik slikts? – Drejs noskaitās par šādu Aleksandra reakciju.
-Piedod! Vaina nav tevī, bet gan viņā. Vai tu domā, ka amazone vispār maz ir spējīga mīlēt?
-Jā! Viņa taču arī ir sieviete. Un lai arī uzstājīgi apgalvoja, ka nespēj, izrādījās, ka spēj gan mīlēt.
-Drej! Tev taču ir gandrīz četrdesmit, vai tiešām tu vēl tik naivi tici savai mūža mīlestībai, kas nepievils? – Aleksandrs pārmetoši vaicāja.
-Jā! Un nemaz nekaunos par to! – drejs atklāti atbildēja. Viņš vienmēr tam bija ticējis, lai arī cik naivi nu puiciski tas nebūtu. Viņš bija mīlējis tik daudzas, meklējot to vienu vienīgo. Un tagad “to vienīgo” atradis, Drejs jutās patiesi gandarīts un laimīgs.
-Nu labi! Lai tā būtu! – Dreja nopietnība lika Aleksandram nokaunēties un arī palikt nopietnam.
-Un tagad man pie tevis ir viens lūgums. – Drejs iesāka. Tad atnāca ārsts pārsiet brūci, bet tas netraucēja viņam turpināt. – Vai tu atlaidīsi mani un Taliu projām?
-Kāpēc?
-Esmu noguris no šiem nemitīgajiem karagājieniem. Jau divdesmit piecus gadus es nezinu miera. No sākuma ar tavu tēvu, tagad ar tevi es klaiņoju pa pasauli ar šķēpu un zobenu rokās. Nevaru vairāk! Man nav spēka. Es gribu paņemt Taliu un atgriezties Aleksandrijā, varbūt Atēnās, vispār mājās.
-Un es lai aplieku bez sava labākā drauga un karotāja? Nē! – Aleksandrs ietiepās.
-Tev paliek Ptolemajs.
-No viņā pēdējā laikā nav nekādas lielās jēgas. Taīda ir sabeigusi labu karavīru.
-No manis nebūs vairāk.
-Būs! Jo Talia tevi nekas nemusinās uz pacifistiskām domām. Viņa nelūgs tevi nolikt zobenu.
-Bet es pats to vēlos. Es vairs nespēju!
-Nelaidīšu! Iekarosim Indiju un tad! Ne minūti ātrāk.
-Tu paliec par necilvēcīgu diktatoru. – Drejs aizrādīja.
-Lai! Bet es negrasos no tevis šķirties. Bez tam arī Talia netiks aplaista. Ja ne es, tad Darja nostāsies viņai ceļā. Neaizmirsti par amazoņu dzīves kodeksu.
-Draņķis! – Drejs nolamāja Aleksandru un ievaidējās. Ārsts viņam sagādāja lielākas sāpes nekā lācis.
-Kaut vai tūkstoškārtīgs! Tie ir mani beidzamie vārdi šajā lietā, Drej! Viss! – Aleksandrs ielēja sudraba kausā vīnu un pasniedza to draugam, lai viņš stiprinās.
-Mūs nelaiž prom. – Drejs skumji teica, vakarā atnākot pie Talias.
-Par to es nemaz nešaubījos. Bija jau sagaidāms. Aleksandrs ir negausis.
-Es viņam to negausību izdzīšu! Kļūšu tik neciešams un nelietojams, ka viņš pats mani patrieks, bet aizejot es līdzi paņemšu tevi.
-Drej, mēs taču… - Talia atkal iebilda.
-Nestrīdies pretī. Tu pati gribi būt kopā ar mani, un tālu prom no šejienes. Tu to zini, bet noliedz. Kāpēc? Baidies izskatīties vāja?
-Jā! Es baidos būt vāja! – Talia atzinās.
-Bet tā jau nav vājuma pazīme.
-Nesaki viss! Man mācīja pavisam ko citu. Jūtu izpausme ir vājuma pazīme. Jūtas ir vājība, ko pretinieks vienmēr var sekmīgi izmantot pret karotāju.
Drejs iekoda lūpā, lai nepateiktu, ka tās visas ir pēdējās muļķības. Tomēr brīdi apdomājis viņš klusībā piekrita Talias teiktajam. Vismaz daļēji.
-Tā gluži nav. Nav jābaidās un jākaunas no savām jūtām. Drīzāk jāpakļaujas tām.
-Es gan…
-Kuš! – Drejs uzlika pirkstu viņai uz lūpām. – Beidz strīdēties un atceries, ka es reiz piepildīšu šo savu vēlēšanos. Mēs būsim kopā.
Talia neko neatbildēja. Dreja apgalvojums tik ļoti izklausījās pēc pavēles.
Talia apgūlās Drejam līdzās, uzliekot galvu uz viņa veselā pleca.
-Zini! – negaidīti amazone ierunājās. – Tev ir taisnība vairākās lietās. Pirmkārt, es tevi tik tiešām mīlu, jo tu esi tā vērts. Par to esmu pārliecinājusies. Varu droši un skaļi to pateikt. Drej, es tevi mīlu.
-Arī es tevi mīlu! – Drejs noglāstīja Talias galvu.
-Nepārtrauc! Otrkārt, es esmu ar mieru doties tev līdzi uz Aleksandriju, Atēnām vai kur vien gribēsi. Citas izejas man nav, jo manā pasaulē mēs nevarēsim būt kopā tā kā tagad esam raduši.
-Brīnišķīgi, Talia! Brīnišķīgi! – Drejs noskūpstīja viņu. – Tu esi nolēmusi mani šovakar padarīt par laimīgāko cilvēku zemes virsū. Vai ne?
-Nebūt! Esmu pārāk egoistiska, un negribu, lai kāds būtu laimīgāks par mani. – Talia viņam cieši pieglaudās kā kaķene pie saimnieka kājām, gaidot, kad viņa tika noglaudīta.
-Slikti, jo arī es esmu tikpat egoistisks, bet tikai ne priekš tevis. – Drejs maigi un sargājoši aplika roku ap Talias pleciem.
Visai negribīgi turpmāk Drejs sekoja Aleksandram. Bija 327.g.p.m.ē. Dažas reizes grieķu – maķedoniešu karaspēks satikās ar nelielām indiešu karaspēka daļām un tās ātri vien sakāva. Maķedonijas Aleksandram radās iespaids, ka viņš ir neapturams, ka ne tikai Indija, bet arī visa pārējā Āzija būs pakļaujama.
-Es tev atdošu Indiju un Ķīnu! – Aleksandrs solīja Drejam. – Tikai beidz dīkt kā skuķis un aizmirsti par priekšlaicīgu atgriešanos mājās.
-Ķīnu un Indiju? Esmu ar mieru! – Drejs ilgi neprātoja un piekrita. Tā bija pienācīga samaksa par to, ko viņš bija darījis.
Bet tas viss tika apsolīts tikai Drejam. Pārējie saņēma savu ierasto algu, un viss. Viņi sāka kurnēt. Vīri bija noguruši no nemitīgajām kaujām, tālajiem karagājieniem un ilgās atšķirtības no mājām. Kareivīgais noskaņojums plaka. Un, jo dziļāk Aleksandra pulki iegāja Indijas teritorijā, jo šļauganāki kļuva vīri. Entuziasmu nokāva arī mitrais klimats un neskaitāmās slimības, kas mocīja karavīrus.
Aleksandrs juta, ka līdz dumpim vairs nav tālu, un tomēr viņš nebūt negrasījās apstāties pie sasniegtā. Iekarojumu kāre viņu turpināja dzīt uz priekšu.
Karaspēks tuvojās Nīkajas pilsētai, kad izlūki ziņoja, ka indieši ir sapulcējuši pamatīgu karaspēku un ir gatavi stāties pretī grieķu – maķedoniešu armijai.
-Mums ir jāuzvar. Esam sakāvuši pārspēku arī iepriekš. Kāpēc gan ne vēlreiz? Bez tam mums nav citas izejas, vai ne? – Aleksandrs pavērās Drejā.
-Toreiz vīri bija cīņas spara pilni, bet tagad tikko kustina kājas.
-Vēl jo vairāk mums ir vajadzīga uzvara. Tas to baru atdzīvinās.
-Ar tik apātiskiem karotājiem es šaubos pat par neizšķirtu.
-Muļķības! Mēs tik un tā viņus sakausim.
-Tikai pēc tam nesaki, ka es neesmu tevi brīdinājis. – Drejs skarbi atteica un negribīgi devās pulcināt ļaudis kaujai. Viņu mocīja nelāga priekšnojauta.
-Tiksimies pēc kaujas! – Talia kāpa zirga mugurā.
-Un es ceru, ka tā ātri beigsies. – Drejs stāvēja līdzās.
-Es arī! – viņa noliecās un noskūpstīja mīļoto. – Es mīlu tevi.
-Vairāk par visu. – Drejs atbildēja, tad noglāstīja viņas roku un atlaida zirga pavadu. Talia pievienojās amazoņu rotai uzbrucēju rindās.
-Un uz mūžu! – Drejs vēl klusi piebilda, noskatoties viņai pakaļ, un tikai, kad Talia vairs nebija redzama, atgriezās savā vietā.
Cīņa izrādījās sīva, pat vēl smagāka kā ar Dārsija III karapulkiem. Iespējams, ka Aleksandra karspēkam arī būtu izdevies uzvarēt, ja vien indieši cīņā neiesaistītu kaujas ziloņus. Ieraudzījuši šos milzeņus, maķedonieši un grieķi sāka panikot, viņu bultas un šķēpi ziloņiem neko daudz nespēja skādēt, bet, lai cīnītos pret šiem dzīvniekiem ar zobenu, vajadzēja būt pašnāvniekam. Ar vienu snuķa vēzienu zilonis varēja nogalināt cilvēku. Ikviens sirdī juta, ka viņam draud sakāva.
Taliai šī cīņa ne ar ko neatšķīrās no visām citām, līdz no ienaidnieka bultas krita viņas zirgs. Zirgu viņai nācās zaudēt pirmo reizi. Mazliet saskrambājusies pret smiltīm, tūlīt pat viņa piecēlās. Bultu krājumi bija beigušies, arī šķēps jau bija pazudis kāda ienaidnieka ķermenī, atlika zobens. Bez žēlastības viņa nogalināja un savainoja indiešus. Un ar šausmām viņa manīja, ka tomēr nākas atkāpties.
Līdzās Taliai sabruka viņas piena māsa. Bulta bija izurbusies cauri jaunās amazones kaklam.
-Paliec sveika, mīļā! – Talia uz brīdi noliecās pie viņas, lai aizvērtu jaunās karotājas plakstus. Tad, vēl ciešāk sažņaugusi plaukstā zobenu, viņa izslējās.
Talia paspēja paspert tikai pāris soļus, kad ar milzīgu spēku viņai starp ribās – saules pinumā ieurbās pretinieka mest šķēps. Zobens izslīdēja no rokām, acis lēnām pavērās uz brūci. Talia jau mutē sajuta asiņu garšu. Rokas satvēra šķēpu, mēģinot to izraut. Tajā brīdī nepārvaramu sāpju vilnis pārņēma visu jaunās amazones ķermeni.
-Nolādēts… Drej… - viņa izdvesa un sabruka smiltīs.
Aleksandra karapulki kaujā zaudēja. Un tad izcilais maķedoniešu karavadonis saprata, ka Indiju un arī pārējo pasauli viņam neiekarot, ka Drejam ir bijusi pilnīga taisnība. Aleksandrs deva pavēli atkāpties.
Drejs tanī laikā izmisīgi meklēja Taliu.
-Valdniec, kur viņa ir? – viņš beidzot vērsās pie Darjas.
-Kāda “viņa”?
-Kāda? Kāda? – Drejs apskaities mēdījās. – Talia! Kas tad vēl cits?
-Nezinu! Kā es to varu zināt?! Droši vien ar meitenēm.
-Nav! Es jau prasīju, meklēju! Neviena neatceras Taliu pēc kaujas vispār redzējusi.
Darja smagi nopūtās:
-Nu tad gandrīz pilnīgi droši varu apgalvot, ka tava mīļotā ir palikusi kaujas laukā.
Drejs neteica ne vārda, tikai apcirtās ap savu asi un skrēja pēc zirga. Riskējot ar savu dzīvību, viņš atgriezās kaujas laukā.
Tur rosījās vairāki indieši, kas starp kritušajiem meklēja savus tuviniekus un draugus, lai varētu sadedzināt to līķus kā pienākas. Drejam viņi pilnībā nepievērsa uzmanību. Šis jau bija sakauts pretinieks. Vairs nebija bīstams. Vīrietis lēnām gāja caur kritušajiem, meklējot Taliu. Viņš bija pagājis garām jau astoņpadsmit sievietēm – karotājām, kad ieraudzīja iemīļoto guļam dažu soļu attālumā no savas peina māsas.
-Talia! – Drejs iagaudojās un metās pie viņas. – Mana mīļā Talia!
Trīcošām rokām viņš izrāva šķēpu no meitenes ķermeņa. Vīrietis nespēja aptvert, ka meitene ir mirusi, ka pametusi viņu. Viņam tā vien likās, ka meitene atvērs acis un pasmiesies par labi izdevušos joku.
Drejs paņēma Taliu uz rokām un juta, ka viņas ķermenis ir sācis atdzist. Vīrietis pacēla arī mīļotās zobenu un šķēpu, kas bija viņu nogalinājis, lēnām atgriezās apmetnē, kur arī Talia tika apglabāta pēc amazoņu parašas – ar ieročiem rokās.
Pēc Talias nāves Drejs izmainījās. Kļuva vēl noslēgtāks, vēl īgnāks un skarbāks. Viņš vairs nedeva padomus Aleksandram, nevēlējās atgriezties mājās, bet gan rāvās kaujās. Visiem bija skaidrs, ka Dreja vienīgā vēlēšanās ir nomirt kaujas laukā ar zobenu rokās kā īstam karavīram, tāpat kā Talia. Un tomēr Dreja vēlēšanās nepiepildījās. Nevienā kaujā viņš nekrita, saņēma tikai ievainojumus.
Pat tad, kad atgriezies no karagājieniem, Aleksandrs lika nogalināt daudzus savus cīņu biedrus, uzskatot, ka no viņiem var sagaidīt tikai nodevību, Drejs tomēr tika pasargāts arī no tā. Aleksandrs viņam piešķīra jaunus titulus, bagātības un visādus labumus. Drejs to visu ietiepīgi noraidīja un dzīvoja pieticībā, ignorējot visas Aleksandra izšķērdīgās izklaides un greznības.
Nav brīnums, ka, agrāk Aleksandram tik uzticīgie, grieķi un maķedonieši kļuva neapmierināti. Valdnieks uzskatīja, ka uz viņiem vairs nevar paļauties, nevar būt drošs. Tas arī kļuva par iemeslu, kāpēc Aleksandrs savā sardzē pieņēma bijušo ienaidnieku karavīrus – persiešus. Šis solis valdnieku vēl vairāk atsvešināja no tautas. Pavisam pēkšņi it kā pēc slimības 323.g.p.m.ē. Aleksandrs nomira būdams tikai trīsdesmit divus gadus vecs.
Bet Drejs dzīvoja. Negribēja, bet dzīvoja. Par spīti visam, nekas viņu nenogalināja – ne karš, ne slimības, kas “pļāva” apkārtējos, ne intrigas un nodevības. Viņš dzīvoja un vēroja, kā Aleksandra karavadoņi sadala impēriju, karojot savā starpā. Drejs šajās cīņās vairs nepiedalījās, bet gan pameta Maķedoniju un devās klejojumos pa pasauli. Viņš meklēja mieru savai dvēselei, meklēja valgmi savai sāpošajai sirdij un aizvainojumam par atņemto mīlestību.
-Talia, beidzot mēs būsim kopā! – viņš nočukstēja, kad septiņdesmit astoņu gadu vecumā nomira, tālu prom no mājām svešā un vēsā zemē kaut kur Eiropas ziemeļaustrumu daļā…
(08.11.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1767
Kopā:6108099
|
| |
| |
|
Autori
