|
|
|
|
|
|
|
| | Dzīvei | Autors - Alisja
| | Komentāri (6) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Vai es maz kādreiz Tevi mīlējusi esmu? Es pieņemu. Bet nu vairs ne.
Tu salauzi ne tikai manu garu, sirdi. Tu mani salauzi kā mazu, trauslu porcelāna figūriņu.
Es gribu aiziet. Aiziet tagad tumsā, klusumā un viena. Tik viena nebūšu es vairs nekad.
Ar Tevi mūžam saistīta, nu esmu, ar saitēm tādām, kuras neizšķirt.
Vai pateikties par to man Dievam? Velnam?
Vai savam neprātam un uzticībai lētai...
Man piedošana jālūdz tikai vienam
Tai dzīvei, kura tagad jāsargā. (24.10.2014) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Jaunā gadā medus tauri,
Rukša ģīmi, lielu ausi,
Možu garu, duci draugu,
Un vēl simtlatnieku lieku. ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|