|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Manas netīrās veļas mazgāšana | | Komentāri (14)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Laba diena. Cik nu laba, tikko sastrīdējos ar savu māti, bet kam gan tas interesē. Neuztraucieties, sīkumus nestāstīšu, it īpaši ja rēķina, ka iemesls bija sīkums, bet tas tā. Nu es te tā padomāju, varbūt man uzrakstīt, kas es vispār tāda esmu. Patiesībā visiem vienmēr ir pie pakaļas, kas ir autori, kādi viņi izskatās, un vēl jo vairāk ir garlaicīgi viņu biogrāfiskie dati, ja rēķina, ka tas, ko mēs no viņiem vēlamies dzirdēt, ir teksts, pie tam iespējami sakarīgs. Bet es esmu iesācēja, man atļauts :)
Nu tad lūk, mani sauc Vika (Vikāč, Kvikija, Kviksis, Pikačū, Vika-Pika, Vikī un Tizlene), man pašlaik ir 17 gadi, tā kā viss manis rakstītais nedrīkst būt izmantots pret mani tiesā, jo man pagaidām vēl ir tīņa smadzenes un es nesaprotu, ko es runāju. Esmu maza auguma (ekstrēmi maza – tikai mana krustmāte ir vēl īsāka par mani… a ziniet, kāds viņai bija lepnums, kad viņa pagāja garām ar tāāāāisnu muguru garām sievietei augumā vēl īsākai par viņu?), pašlaik sveru 60 kg (drausmīgs sakopojums – maza un resna. Un pats trakākais, ka man vienalga). Ā, jā, starp citu, reizēm nēsāju brilles, tā kā maza, resna un ar brillītēm. To es parasti mēdzu teikt arī čatā, un tad man vai nu netic, vai arī nerunā ar mani. Hmm. Kas vēl tāds īpašs. Matu krāsa pašlaik vācu karoga krāsās (nezinātājiem – dzeltena, sarkana un melna), bet tas tiešām bija nejauši noticis ar to krāsošanu, nevēlējos ar to izrādīt savas nacistiskās noslieces, tikai tad, kad man to sāka tā palēnām bāzt acīs vācieši, ka es baigi „stilīgi nokrāsoju matus“, es sāku saprast, uz ko viņi tēmē. Ā, un jā, mati ir īsi, zēngalvīte. (maza, resna un ar īsiem matiņiem ). Nu tā, tagad jums ir aptuvens priekšstats, kā es izskatos. Par mani kā par personību. Es protams varētu pašlaik iet divās galējībās – vai nu pateikt nodrāzto frāzi, ka tas labāk ir jāprasa citiem - labi, to es varu kādu dienu uzprasīt un uzrakstīt, bet kam gan mūsdienās interesē, ko domā citi? Galējība No.2. būtu stāstīt par savu brīnišķo raksturu stundām un dienām, bet es esmu parasts cilvēks, tāda pati kā visi + vēl neticīga tam, ka cilvēki ir tik dramatiski atšķirīgi, kā mums to skolā māca. Bet tik „vienādi“, kā mums to vēlējās iebarot komunisms, mēs arī neesam. (bet tas tagad nenozīmē, ka „īstajiem letiņiem“ jālec augšā no sēdus stāvokļa un jābrēc kaut kas līdzīgs „lopu vagonos tos tizlos krievus uz Krieviju atpakaļ“ – tādi cilvēki ir visai aprobežoti, kuriem mēle pagriežas to pateikt. Nu un jā, tādiem ceļš uz valdību )Bet labi, turpinu ar sevi – esmu diezgan kluss cilvēks, bet ne pēc dabas, ar izskatu ne pārāk izceļos, ar darbiem arī nē, man ir maz draugu (nejaukt draugus ar paziņām), es reti eju izklaidēties, man ir stingi vecāki, es mācos ģimnāzijā un dzīvoju Vācijā, man patīk dažādu stilu mūzika, es smēķēju, bet mani vecāki to nezin, mans mīļākais dzēriens ir Amaretto ar ābolu sulu, svētdienās es spēlēju tenisu, basketbolu un reizēm futbolu, mani kaitina aprobežoti cilvēki, kuri (labākajā gadījumā) sastopot vienu kāda „bara“ pārstāvi, spriež par visu baru, es ienīstu neonacistus un olīvas, mani kaitina Latvijas politiķi, un vispār esmu visai politiska būtne (demokrāte), esmu ateiste (kaut arī reizēm man liekas, ka Dievs ir), es gribu izlasīt Korānu un Bībeli, taču nepietiek pacietības, kādreiz mācījos mākslas skolā, bet mani rezultāti bija drausmīgi - biju pārāk slinka un man tur (iespējams tieši tāpēc) nepatika, jo es tur nevarēju ilgi nosēdēt pie vienas lietas un vietas, mani sastopamākie niki ir babadura, my_self, Girl_Anachronism un Mansons_Tochter, un es dievinu mūziku un dot tizlus, nevienam nevajadzīgus padomus.
Un tagad par manu ģimeni. Tas parasti lasītājus interesē vēl mazāk, un Holivuda, ja būtu bijusi grāmatu un nevis filmu izdevēja, droši vien šito stāstu izgrieztu kā komerciāli neizdevīgu. Bet tas mani nepierunā par manu ģimeni īpaši daudz nerakstīt, kaut arī galu galā tur viss skaidrs – mamma, tētis, brālis. Un nekādas romantikas. Un nekādu skūpstu, tā kā cilvēkiem, kuri vēlās pašņukstēt par ko skaistu, šajās lapaspusēs nav ko darīt. Bet parējie paši var izvēlēties, lasīt tālāk vai ne. TAD LŪK – mana ģimene. Tēvs – krievs, dzīvo kaut kur pilsētā Teikovo, neesmu nekad redzējusi, tiesa gan vienreiz pa telefonu runājusi, un vienīga asociācija, kas man bija palikusi – labi, ka man tā grīdas lupatas balss nav jāklausās katru dienu. Varbūt viņš tāds arī nemaz nav, bet man tas dziļi “pie pakaļas”– es viņu nekad nesatikšu, un ja tomēr, viņš man ir pilnīgi svešs cilvēks, tā kā man ir vienalga. Vienīgais, ar ko es varu izcelties, bet ar ko man patiesība nav nekāda sakara, nu un tomēr var palielīties :), ir tas, ka mans vectēvs no šā „tēva” puses bija klāt brīdī, kad Gagarins devās kosmosā, un vēl viņš manu mammu modināja, glaudot viņas vaigus ar persikiem. Ā, un jā, no „tēva” mātes puses, tur man kaut kāda n-tākās paaudzes radiniece bija Pētera Pirmā galma „dalībniece”. Nu tā, esmu izlielījusies, un pats trakākais, ka nekādi neesmu mainījusies ne uz kādu pusi. Labi, tālāk. Mana mamma ir baltkrieviete (pasē), bet māte viņai ir poliete. Mana mamma arī ir maza auguma, tikai viņai vēl pie tam ir arī īsas rociņas, tāpēc lai kādas jakas viņa nepirktu, viņai mūžīgi tās vai nu pa jaunu jāšuj vai jāloka piedurknes. Pašlaik viņa sēž blakus istabā, jeb konkrētāk sakot virtuvē, un ļoti cītīgi uz mani dusmojas. Bet tas tā, lai jau paliek. Mana mamma pēc rakstura ir totāls tanks - citu vārdu es nemaz nezinu, lai viņu precīzi aprakstītu, jo „tanks”, man liekas, ir spējīgs aprakstīt viņu visās dzīves situācijās. Gluži tāpat kā viņas vecmāmiņa (no mammas puses), kura arī bija totāls tanks – viņai bija deviņi bērni, astoņus no viņiem vecvecmāte zaudēja kara laikā, turpat viņa zaudēja arī vīru, kara laikā viņai nodega viena māja. Un neskatoties uz to, viņa bija tik stipra, ka uzcēla vēl vienu māju, un kad nodega arī tā, viņa uzcēla vēl vienu māju (ņemot vērā, ka pagājušā māja bija viss viņas īpašums). Viņa bija tik stipra, ka kara laikā, kamēr dzīvoja pazemē, pie sevis pieņēma ebreju ģimeni, lai to nenogalina, kaut gan tā vieta, kur viņi visi kopīgi „dzīvoja”, atradās tieši starp vācu un krievu fronti. Un pēc kara, vecvecmāte bija tik stipra, ka cilvēki viņu cienīja vairāk nekā lauku priekšsēdētāju, un problēmu gadījumā vienmēr griezās pie viņas. Un viņa bija tik stipra, ka nekad nebaidījās teikt, ka Ļeņins ir Antikrists. Un manai mammai laimējās mantot šo raksturu. (bet varbūt ne mantot, bet sevī izdaudzināt.. bet mums nav tik labas attiecības, lai mēs par tādām lietām runātu). Ja mamma kaut ko uzskata par pareizu, tad viņa kā tanks cīnīsies par savu patiesību un ļoti bieži arī uzvarēs. Nu ko lai es saku, es ar viņu lepojos, it īpaši tādēļ, ka manī tās tanka īpašības nav, bet ir panciskas noslieces, kuras cilvēkus ar tanciskām nosliecēm redzami kaitina :). Labi, tas par manu mammu. Mans Tēvs (jūs pareizi sapratāt – man viņi divi ). Respektīvi, mans tētis. Tētis, kas sēž mājās, kas rūpējas par mūsu ģimeni, kas mani ir adoptējis, kas pašlaik ļoti cītīgi guļ un kas ir ebrejs. Šai nacionalitātei ir savas sliktās puses, jo viņam nācies no potenciāliem darba devējiem Latvijā dzirdēt frāzes „žīds pie manis nestrādās!” (jā, jā, jūs mani pareizi sapratāt, šajā valstī, kur visi viens otru mīl, un dzīvot traucē tikai krievi - sarkasms priekš īpaši aprobežotajiem), bet tai ir arī savas labās puses, piemēram tas, ka es pašlaik dzīvoju Vācijā. Vai tas ir labi vai slikti, es nezinu. Varbūt, ja būs noskaņojums, kādreiz sākšu par to spriest, respektīvi vai Vācijā ir labāk dzīvot nekā Latvijā, bet pašlaik – atvainojiet, man tādas vēlēšanās nav. Te par vecvecākiem īpaši nav ko stāstīt – vecāmāte nomira, kad biju septiņus gadus veca, kāda viņa īsti bija, neatceros, bet ar tēti par šādām tēmām neparunāsi, ar viņu patiesībā vispār grūti runāt, vismaz man, bet tāda ir mūsu ģimene, un ģimenes lietās, kā zināms, nelien (beidzot es atradu šim nodrāztajam teicienam man izdevīgu pielietojumu :) ). Vecaistēvs bija dzērājs, pašlaik viņš atrodas veco cilvēku patversmē ar diagnozi „alkoholiķis”, nekā nesaprot un vaino visus pasaulē par savu diagnozi, bet tikai ne sevi. Lai man Dievs (ja gadījumā eksistē, un ja Bībelē uzrakstītais ir taisnība) piedod, bet šo cilvēku es nemīlu un necienu, jo viņa nodzerto seju katru dienu savā dzīvoklī un apzināties, ka tas ir viņa tēvs. Tā tas vismaz tika stāstīts man, bet es ticētu, ka tur bija arī trakākas lietas. Bet varbūt nebija, un viss bija tieši otrādi, labāk. Kas zina.
Mans brālis. Drausmīgi vecs (mūžīgi astoņus gadus par mani vecāks), drausmīgi gudrs (fizika ir viņa hobijs), drausmīgi jautrs (neesmu vēl redzējusi nevienu cilvēku, kurš nesmietos dēļ viņa jokiem), un visādi citādi labs, labsirdīgs, izpalīdzīgs un saprotošs cilvēks + vēl mūžīgi neskuvies, mūžīgi aizmirst aiziet pie friziera, vienīgi kad brauc pie mums ciemos, jo zina, ka mamma viņa frizūras dēļ bruks viņam virsū, viņam starp citu no dabas mati skruļļojas. Dzīvo un strādā Rīgā. Patiešām foršs cilvēks, bet viņam jau ir draudzene, tā kā Breda Pita piekritējas var jau iet kārties (kaut arī par Sex-Bomb manu bračku nevar nosaukt, bet es te viņu tā aprakstīju, ka pilnīgi vai pašai sagribējās iepazīties).
Jūs laikam visi cerējāt, ka es tā saplānoti pāriešu no ģimenes apraksta uz kādu saplānotu un beidzot interesantu stāstījumu, bet piedodiet. Man pašlaik apnika rakstīt un pagaidām nav ko rakstīt, tā kā varat gaidīt tālāk kaut ko interesantu un tā arī nesagaidīt. Lai jums veicas. Āmen.
(20.02.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1091
Kopā:6128040
|
| |
| |
|
Autori
