|
|
|
|
|
|
|
| | Kādreiz | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (5) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
kādreiz kad noguršu ļoti
un upe būs mana ēna
lūgšu lai saplaukst koki
tavā pagalmā rēnā
un tad kā balta dūja
ievīšu ligzdu bērzā
mācīšos piedot jūrai
krastu bēgumu sēro
atnāc kad kļūšu upe
iemāci mani elpot
pirms rīts ar saules putniem
piepilda laika telpu (04.07.2012) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1768
Kopā:6121937
|
|
|
|