|
|
 |
|
|
|
|
| | Mirklis būt pašai | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (4) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Viņa stāvēja klinšakmens krastā ar dvēseli, sažņaugtu saujā,
Un saule kā nomesta spalva ritēja kūpošā kraujā.
Kur avoti elpo, kur svīres rod jaunus spārnus,
Plūc meitene maza no atbalsu rokām paslēptus buramvārdus.
Un tas jau nekas, ja dvēsele neprot kā putns zem lapām slēpties,
Ja krīt tā kā dziesma aiz pakalnu slūžām, kā gribot zem zemes sēsties,
Aug meitene līdzi tiem mirkļiem, kas sūri, līdz ievijas ziedu laikā,
Un atkal caur mīļu un gaidošu sirdi dvēseles puksti staigā.
Stāv meitene kāda pie klinšakmens krasta un raugās, kā upe rēto,
Uz pasaules kraujas vienojot visu - gan lēto un raupjo, gan svēto.
Rīt izripos saule no apvāršņu cilpas, un svīres kliegs vārdus viedus,
Pārberot ceļiem un taciņām smalkām atbalsu tīrus ziedus. (26.06.2012) | | |
|
|
|
|
 |
|
|
|
|
HYBRID (viesis) (22.06.2025, 22:08)Srdačan pozdrav svima koji čitaju ovu poruku i želim da znate da ova poruka nije greška ili slučajnost. Da se upoznamo, iz Zagreba sam i nisam mogao vjerovati kako sam dobio kredit od 200.000,00 eura....Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!
|
|
|
|
|
|
|
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|