|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | krāsainu nogriežņu dzīve | Autors - Agnese Līcīte
| | Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
oranži gulbji pārsedz sāpīgās brūces,
rāma varavīksne pamostas acīs
un kļūstu par nepasacītu, vēl neizpostītu dārzu
tāli virmojošas apjausmas zaigo debesīs virs manām plaukstām,
mazmazītiņiem, izbiedētiem solīšiem skudras tekalē apkārt,
prom vilkdamas bilžu rāmīšus no senās un gurušās dzīves,
silti vijīga elpa dzīvojas krūtīs,
maigi šķindinādama sirdspukstus
un tik tikko jūtamas domas,
mēness gaisma līdzsvaro gaistošos mirkļus
un ieplūstu ābeļu ziedlapiņās kā maigākās dūnās no eņģeļu kimono vēdām
rīts kā melanholisks dīvainis modīsies manā vietā,
skudras turpinās būvēt bruņotus pūžņus no stingušām ainām
un gaisīgām dienu steigām,
kļūšu par teiku tavās aizrautīgajās acīs
un ziedēšu maigi azūra krastā starp aprikozēm, līdzīgām kaķēm
dzīve no iekšpuses nozīmē tauriņu labirintus
viens solis
un dzīvības grācija paklanās ik reizi no jauna
(08.11.2011) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
