|
|
|
|
|
|
|
| | ***Dejojot Uguns Debesīs*** | | Ievietojis: Meederiite | Komentāri (5) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Ar sauli kopā sakusām
Tāpat klusi vien ugunī pazudām
Uguns lāses izraudājām,
bet ne aiz bālām skumjām
Dzīzāk aiz laimes sāpēm
Kaislei ticot aizbēgām
Uguns karstas fejas tur dejos
Citādas debesis mums atrādīs uguns vējos
Mēs acis aizvērsim, neko neredzēsim
Tikai sirdis pukstot dzirdēsim
Līdz paši dejojot uguns debesīs sadegsim
Un sirdis muļķās uguns fejām atdosim
Tā arī līdz galam nesapratīsim
Kas pazaudēts, kas iegūts, varbūt nepiedzīvots
Kamēr citi plāta rokas nesaprotot
Galvas šūpo gudri sejas saviebjot
Mēs laimi kaut arī tikai mirklim
Tomēr koši dejojot un lidojot to izdzīvosim
Kaisli liesmojošo, laimi apburošo
Lidojumu neaizmirstamo un spārnaino
Nevar gudrībā un prātīgumā izzināt to
To izbaudīt tik lidojot un spārnus sadedzinot
Ar sirdi uz plaukstas, dejojot to atdodot
(Mēderīte) (18.02.2011) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1658
Kopā:6121827
|
|
|
|