X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Kaut kāda Alise | Stāsti |
Lidot
 
Ievietojis: cau_te_alise |
Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Kaut kas smeldz. Spiež pie zemes. Itin kā krūtīs būtu milzīgs akmens, kas neļauj izslieties taisni un ieraudzīt zvaigžņu gaismu. Acis ir piekaltas zemes dubļiem, debesis aizpeld neaizsniedzamas.
Es cenšos atbrīvoties no milzīgā smaguma, kas guļ man uz sirds un pagriezt vaigu jaunai cerībai un dzīvotgribai. Taču nespēju. Rokas ļengani nokarājas gar sāniem, skatiens ir stiklains, es vairs neko neredzu. Bezcerības sajūta. Nepārvarams bezdibenis. Es mēģinu pārsliet tam tiltu, bet tas plešas platāks un platāks.
Atceros tos laikus, kad arī es skrēju pēc mākoņiem, mācījos lidot. Kas mani varēja apturēt? Es izgāju cauri tornado virpulim, nevienu reizi neapgriezdamās. Es noķēru zibens staru, tikko tas izlīda no melna mākoņa malas, un iestūmu atpakaļ. Ar vienu roku. Dedzināja jau, bet izturēju. Pēc tam melnais mākonis nobijās, aizbēga, un man pateicīgi uzsmaidīja mēness. Sajutos nedaudz lepna par sevi, nevarēju tur neko padarīt. Taču lidot tā arī neiemācījos. Katru reizi, kad uz muguras izdīga mazi spārnu galiņi, atlika tos vien viegli pavēzēt, un tie nolūza. Bet, lai spārni augtu lielāki, tie ir jāvēzē. Tikai tā var lidot. Varbūt es biju pārāk neuzmanīga, kas to lai tagad zin. Katru reizi, kad baltie spārniņi nolūza, es paņēmu tos plaukstās un raudāju. Taču tad man krūtīs vēl nebija smagā akmens. Drīz vien es noliku mirušos sapņus malā un sniedzos pēc jauniem. Sasniedzu jaunas virsotnes, audzēju jaunus spārnus. Mūžam audzēju, mūžam neizaudzēju.
Un tā pamazām brieda bezcerība. Protams, tas sākās pavisam lēni, nemanāmi. Es vēl lēcu pār cunami viļņiem un dejoju uz izvirduša vulkāna krātera malas un pat nepamanīju, ka sirdī jau iesējusies maza, melna sēkliņa. Ielaidusi saknes manās dvēseles šūnās, ielauzusies visslēptākajos kambarīšos. Pagāja laiks, kamēr aptvēru, ka debesu spārni man vairs nemaz neaug, ir tikai asaras par zaudētām cerībām. Viss, kas man izauga, bija sāpju spārni, un es kā nāves putns ielidoju sevī un izknābāju visu dzīvību. No mazās, melnās sēklas nu bija izaudzis milzīgs, melns akmens. Un sapņi akmeņos neaug.


Bērnībā man bija draudzene. Viola. Viola tāpēc, ka viņai bija violetas acis, violeta kleitiņa un pat violeti mati. Mīļākās puķes viņai bija vijolītes. Violu man mamma uzdāvināja dzimšanas dienā – nabadzīte bija iesaiņota šausmīgā plastmasas kastē. Kad es atvēru kasti, viņa bija ļoti nobijusies, un man nācās ilgi Violu šūpot rokās un dziedāt priecīgas dziesmiņas, kamēr viņa nomierinājās. Pēc tam mēs uzreiz kļuvām par labākajām draudzenēm . Es iedevu mammai uz vaiga lielu, slapju buču. Vienīgo, ko jebkad esmu viņai devusi. Man riebjas citu cilvēku ādas garša.
Mēs ar Violu visu laiku bijām kopā. Es ar viņu sarunājos, mums bija jautri, mēs daudz smējāmies. Mamma un tētis mūsu tuvo draudzību uzlūkoja visai bažīgi, bet es nospriedu, ka viņiem vienkārši skauž. Es kopā ar Violu šūpojos šūpolēs, dzēru tēju un iepazīstināju viņu arī ar citām personām, tādām kā lācis Tedis, zaķis Bricis, vilcieniņš Čuks un bārbija Sintija. Bet Viola gribēja būt kopā tikai ar mani. Sajutos mazliet lepna par sevi, nevarēju tur neko padarīt.
Par nelaimi, arī bērnudārza biedriem skauda, ka man ir tik lieliska draudzene. Kāds puika atņēma man Violu un norāva viņai galvu. Es kliegdama metos viņam virsū. Ar dūri pa seju. Divi izsisti zobi, priekšējie. Kad auklīte mani pa pusei aiz matiem, pa pusei aiz drēbēm vilka prom, es vēl kaucu: „Slepkava! Slepkava! Tevi ieliks cietumā un pašam galvu noraus, tad tu redzēsi! Es tevi ienīstu!” Puņķi un asaras lija aumaļām. Auklīte piedevām vēl mani kārtīgi nopēra. Violu viņa vēlāk izmeta, es pat nevarēju viņu apglabāt. Tā bija pirmā reize, kad man nolūza spārni.
Tai sekoja vēl daudzas citas.
Koncerta laikā kritiens uz mutes, pašā priekšā uz skatuves dejojot baletu. Daudz neveiksmīgu mēģinājumu iedraudzēties ar citiem bērniem. Atšūšanas, pasūtīšanas un kurvīši bija viss, ko es saņēmu. Mēģinājums apmeklēt dzejas pulciņu un lasīt savus dzejoļus priekšā citiem. Kamēr es izteiksmīgi skandēju savas sekli murgainās vārsmas, man uznāca briesmīga klepus lēkme. Visu acis un ausis bija uzmanīgi pievērstas man, bet es tikmēr sēcu un rīstījos, rēju un krekšķēju. Mana seja pietūka un noteikti ieguva pārgatavojušās tomāta krāsu, pa acīm straumēm lija asaras. Kāds no klausītājiem pielēca kājās un sāka klapēt man pa muguru. Es vēl ilgi nevarēju rimties. Pēc tam bija tāds kauns, ka gribējās nevis ielīst zemē, bet raķeti aizšauties uz citu galaktiku. Vai vispār citu Visumu.
Nu, un tad vēl arī skola. Biju klases atstumtā. Gudrīte, zubrīte. Mācījos vislabāk no visiem, tad piepeši ņēmu un kapitāli izgāzos matemātikas olimpiādē. Pēdējā vieta. Uz mani bija liktas lielas cerības. Visi, skolotājus ieskatot, vēl ilgi manī lūkojās ar nicīgu smīniņu. Tad kādu reizi klasesbiedrs man fizkultūras stundas laikā norāva treniņbikses. Tādas vaļīgas jau viņas bija, zēns vienkārši pieskrēja no aizmugures un – žļuks! Apenes līdzi. Piecstāvīgas smieklu atbalsis visā zālē. Arī sporta skolotājs to redzēja. Es uzrāvu bikšeles atpakaļ uz plikā dibena un raudādama aizmetos projām.
Jā, bet kronis visam nenoliedzami bija pirmā mīlestība. Es iemīlējos tajā zēnā no pirmā acu skatiena, man tā vismaz liekas. Mēs satikāmies skolas bibliotēkā. Es meklēju materiālus referātam, viņš laikam arī. Redzēju, ka viņš paskatās uz mani, viņa acīs kaut kas nozibsnīja, kāda viltīga dzirkstelīte vai liesmiņa, un viņš sāka ar mani runāt. Es atbildēju. Mēs apsēdāmies pie galda un pusotru stundu pusbalsī nopļāpājām par visādām dumjībām, pat nepieskardamies savām grāmatu kaudzēm. Šis puisis mācījās vienu klasi zemāk par mani un likās manī ļoti ieinteresēts. Es no sajūsmas vai lēcu no biksēm ārā. Viņš pajautāja manu telefona numuru un teica, ka gribot ar mani kaut kur aiziet. Jautāja, vai es piekrītot. Es biju ekstāzē. Debesīs. Man nekad nebija bijis pat vienkārša drauga, un tagad pēkšņi viens zēns grib ar mani satikties. Kusu no laimes. Tā kusu, ka nevarēju parunāt. Beigās kaut kā tomēr izsmilkstēju, ka esmu ar mieru. Mēs norunājām tikšanos un tad devāmies katrs uz savu pusi, pavisam aizmirsuši par referātiem.
Tikāmies kafejnīcā. Bija pēcpusdiena, mēs sēdējām pie galdiņa pašā stūrī un mīcījām iekšā vaniļas saldo. Tas bija četrvietīgs galdiņš, un mēs sēdējām blakus, nevis pretī viens otram. Nedaudz patālāk, pie cita galdiņa, sēdēja četri zēni, kuri ķiķināja un ik palaikam meta skatienus uz mūsu pusi. Es biju viņus redzējusi jau agrāk, viņi bija no manas skolas. Bet nelikos zinis, man bija vienalga. Arī Andris nepievērsa viņiem uzmanību. Mēs runājāmies. Komplimenti un skaisti vārdi no viņa mutes bira kā no pārpilnības raga. Es biju neizsakāmi laimīga, tomēr jutos neveikli un spēju vien izmocīt kautrīgus pateicības vārdus. Taču, kad katrs bijām izdzēruši pa divām tasēm karsta kapučīno, arī mana mēle pamazām atraisījās. Andris smaidīja un smējās, un es pamazām sāku ķiķināt līdzi. Viņš stāstīja dažādus jokus un smieklīgus atgadījumus no savas dzīves, un jau drīz mēs ar saviem smiekliem pieskandinājām visu kafejnīcu, pārspēdami pat netālu sēdošos zēnus, kuri neko neēda, tikai spurdza un sačukstējās. Man, apdauzītajai muļķei, tas, protams, nelikās aizdomīgi. Es ieklausījos viņa stāstos un drīz arī pati sāku runāt. Ak Dievs, kas man lika to darīt! Kaut es tajā brīdī būtu aizrijusies ar biezpienmaizi, vai ko nu mēs tur ēdām, un nosmakusi! Tagad es varētu sevi par to šaustīt mūžīgi, bet nebūtu jau nekādas nozīmes. Es biju padevusies šā glītā puiša valdzinājumam, kā sīka mušiņa iepinusies viņa saldo glaimu tīmekļos. Biju gatava izlikt uz paplātes visu, ko turēju sevī. Un lielā mērā to arī izdarīju. Viņš tikai pajautāja vai man kaut kad agrāk jau ir bijis draugs. Es atbildēju, ka nē. Izstāstīju viņam, ka šis ir mans pirmais randiņš, ka man vispār nekad agrāk nav bijis pat normālas sarunas ar zēnu. Pateicu Andrim, ka vispār esmu ļoti vientuļa un tādu īstu draugu man nav. Nekautrēdamās paziņoju, ka šis ir labākais vakars manā dzīvē, un ceru, ka mēs mūžīgi paliksim draugi. Un tad gāja vaļā. „Īstenībā tu esi labākais cilvēks, ko esmu satikusi. Tu man sniedz mierinājumu, ar tevi kopā ir tik viegli un labi. Zinu, ka esam pazīstami tikai divas dienas, bet man ir tāda sajūta, ka pazīstu tevi jau visu mūžu. Tā pusotra stunda bibliotēkā mainīja manu dzīvi.” Nespēju saprast kā Andris noturējās pat nepasmīnējis, jo es nepārprotami pāršāvu pār strīpu. Vēl nedaudz kaut ko papļerkstēju tādā garā, un tad man beidzot nācās apklust, jo es ieraudzīju, cik Andra seja atrodas tuvu manējai. Pat nebiju pamanījusi, ka sarunas gaitā zēna krēsls pamazām virzījās uz manu pusi, un nu jau mēs sēdējām cieši kopā. Skatījāmies viens otram actiņās kā divi iemīlējušies balodīši. Viņam bija dzidras, zaļas acis, tās reibināja mani un ievilka sevī kā atvarā. Puiša sejā bija lasāms maigs, bet tajā pašā laikā savādi triumfējošs smaids. Viņš pieliecās man vēl tuvāk. Es aizvēru acis. Varbūt tas bija par vēl par ātru, bet es ļāvos. Viņa lūpas garšoja pēc vaniļas.
Tā bija pirmā reize, kad es tā pa īstam sapratu, ko nozīmē „tauriņi vēderā”. Turklāt tie nebija parasti, bet gan īsti tropu tauriņi, kas ar savu milzīgo spārnu vēzieniem cēla mani sev līdzi debesīs. Es biju laimīga. Tās pāris sekundes bija vislabākās manā mūžā, un tobrīd es biju pārliecināta, ka tūlīt tiešām spēšu pacelties spārnos.
Bet tam nebija lemts notikt. Tikko Andra seja atrāvās no manējās, viņš atgrūda krēslu, pielēca kājās, pagriezās pret tālāk sēdošo zēnu bariņu un sauca: „HA! Es taču teicu, ka to izdarīšu! Nu jūs man esat parādā desmitniekus! Katrs, veči!”
Arī tie zēni piecēlās kājās. Andris devās pie viņiem. Viens ar dūri iedunkāja viņam plecu.
„Nu moins, vecīt,” šis teica. „Es līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tu to varēsi.”
„Tas nu ir kaut kas,” atzinīgi novērtēja viens rudmatis. „Es pat par miljonu nebūtu gatavs bučot to govi.”
Zēns pacēla uz augšu roku, arī Andris izdarīja tāpat, un viņi sasitās ar plaukstām.
„Nebija nemaz tik traki,” piezīmēja Andris. „Man pat patika.”
„Ko nu muldi!” viens nobļāvās pa visu kafejnīcu, un atskanēja histēriski zviedzieni. Arī Andris tiem pievienojās.
„Paskaties, kā šitā nu sēž,” rudais pagriezās pret mani, un pārējie viņam līdz. „Nevar aptvert, kas notiek.”
Atkal ņirgas.
„Eu, veči, velciet ārā manus desmitniekus,” Andris pavēlēja. Viens izvilka no kabatas veselu naudaszīmi, pārējie biksēs sagramstīja monētu kaudzi un pasniedza puisim, kurš tās iebāza savā kabatā.
„Ejam uzpīpēt,” ierosināja cits. „Lai tā tur paliek un bimbā.”
Visi vēlreiz uzmeta skatu man.
„Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu jums izstāstīt, ko viņa man sagvelza,” Andris sacīja un palaida smiekliņu. „Oi, jums zodi būs līdz grīdai! Veči, es esmu zvaigzne! Šito numuru jūs nekad nepārspēsiet!”
„Kas ir, tas ir,” viens novilka un pārējie arī kaut ko piekrītošu nobuldurēja.
Tad viņi izgāja pa durvīm, atstādami mani vienu pārakmeņojušos sēžam pie četrvietīga galdiņa un truli blenžam kaut kur tālumā, kamēr kafejnīcas trokšņi skalojās apkārt kā tāla okeāna šalkas. Varbūt uz galda pilēja asaras, es nezinu.

Nu, un kas te vairs ko piebilst. Šeit nu es esmu ar savu neievērojamo pagātni, garlaicīgo tagadni, un nākotne arī, visticamāk, nav gaidāma labāka. Tas, ko es aprakstīju, ir tikai neliela daļa no visām tām spožajām neveiksmēm, kuras ir manā kontā. Es cēlos un kritu, cēlos un kritu, bet beigās tik un tā vienmēr biju uz mutes. Nemainīgi. Nenovēršami. Kaut kāds apburtais loks. Centies cik gribi, viss kaķim zem astes. Es tagad nežēlojos, vienkārši saku, kā ir.
Tad nu arī pēc tā pēdējā gadījuma metu mieru visiem izaicinājumiem un grūtībām. Pārstāju meklēt savu vietu zem saules. Vispār vairs uz saules pusi neskatījos, baidījos atkal aplauzties. Varbūt mana vieta ir zem negaisa mākoņa, un tur neko nevar padarīt? Krūtīs tas smagais akmens arvien aug augumā, varbūt tas nemaz nav akmens, bet kas ļaunāks, nezinu. Bet sāp. Smeldz.
Es tagad esmu sākusi krāt savus nolūzušos spārnus. Tos vecos, jauni jau vairs neaug. Tikko atceros kādu, tā pierakstu. Visus atcerēties, protams, nav iespējams. Bet man jau tagad istabas stūri ir pilni zaudētiem mērķiem un mirušiem sapņiem. Vismaz man ir tāda kolekcija, kādas nav nevienam. Jūtos nedaudz lepna par sevi, nespēju tur neko padarīt.
Bet nu jau pietiek. Gana. Piena ceļš aizaudzis neizravējamām nezālēm, zvaigznes noslīkušas neizturamajā tumsā. Kāpēc es vispār vēl dzīvoju? Pati nezinu. Aiziet jau nebūtu grūti. Bet kaut kas tomēr neļauj, it kā mani te vēl saistītu kāds pienākums, it kā es būtu pieķēdēta kā suns, kam kaut kas jāsargā. Zem zemes pagrimusi vēl neesmu, taču virs tās pacelties arī vairs neceru. Visas asaras arīdzan jau izraudātas, gribēdama vairs nevarētu nevienu izspiest.
Ārā šodien ir negaiss. Pērkons rībina zemi, no melniem mākoņiem laužas ārā zili, lillā, dzelteni, oranži un vēl nez kādi zibeņi. Varbūt kaut kur ir arī tornado vai cunami, vai vulkāns, kas vemj lavu un putekļus. Es nezinu, man tagad vienalga. Apātija aizpilda dienas.
Man klēpī guļ maziņš, pelēks kaķēns. Šodien atradu savā pagalmā. Žēli ņaudēdams, nabags metās pie manis kā pie pēdējā glābiņa. Tik netīrs un plušķains, ka bail skatīties. Bet es tik un tā paņēmu pie sevis. Lai mamma iet dillēs ar savu „man no agras bērnības jau ir izteikta nepatika pret kaķiem, neesmu pārliecināta, iespējams, tā ir kāda slimība, katrā ziņā es kaķus neciešu ne acu galā, tie nekādā gadījumā nedrīkst atrasties manā tuvumā”. Mazulītim nav vienas actiņas, nezinu vai tas ir kāds defekts no dzimšanas, varbūt sētas puišeļi ar koka puļķi izdūruši, viņi tā mēdz rīkoties. Darīt pāri vājākiem mūsdienās ir stilīgi. Rīt mēs abi ar minku iesim pie vetārsta. Pašlaik mazais saldi čuč un murrā. Viņam ir labi.
Es noglaudu viņu un pasmaidu. Mans mazais draugs. Kāds, kam es kaut ko nozīmēju. Jā, tāpēc es dzīvoju.
(24.06.2010)
 
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.33

Šeit Tu varēsi ierakstīt komentāru un nobalsot par darbu!

Autors nevēlas, lai viņa darbus komentētu un vērtētu nereģistrēti lietotāji. Tādēļ reģistrējies un ienāc ŠEIT, Tavs viedoklis būs zināms visiem!

Neaizmirsti, ka vienai personai drīkst būt tikai viens lietotāja konts. Feini redakcija periodiski analizēs kontus. Ja tiks atklāti vairāki konti vienai personai, var tik dzēsti visi personas konti.

 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (06.12.2019, 15:18)Kurš te ir dumjš un vientiesīgs? Atzīstieties, bļin! :DPuszābaks (viesis) (06.12.2019, 14:36)Ir cilvēku kategorija, jo īpaši latviešu sabiedrībā, kam "nolikt" otru latvieti sagādā patiesu kaifu. Ja šis otrs redz tālāk un plašāk nekā vidusmēra nekompetentais letiņš, uzreiz pretīgais...Sensid (viesis) (03.12.2019, 19:50)Ha ha, filozofs, ne tikai dzejnieks. Pats tad arī atbildi uz tiem jautājumiem, kurus uzdevi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
Interesantas bildes


Ilūzija
 
 
Zīmējumi

Brīvība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 298 Kopā:5084010

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.5 sec