|
|
|
|
|
|
|
| | Sadegt! | Autors - Laimdota Vištarte
| | Komentāri (1) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Asniņam pietiek drosmes un dzīvības spēka
Izplestiem spārniem ielauzties pasaulē.
Tāpēc nesauc, lūdzu, ja vari, šo brīdi par grēku -
Es neesmu ledus, kas sirdsčukstus nosaldē.
Tos satrauktos, kuri uz zemes un manējās krūtīs,
Un arī tos klusos, kas ezera dzelmē mīt,
Kas radušies janvāra salā uz sarmotām rūtīm
Un tagad kā kļavlapa tavā pagalmā krīt.
Es neesmu burve, es tiešām vēl tikai mācos,
Un meklēju kādu, kas palīdzētu man burt.
Tad aizvestu sirdsupi vietā, kur mutuļo krāces,
Un pacenstos iemācīt tevi tur uguni kurt.
Vēl straume ir rāma. Es pasmeļu ūdeni saujās
Un dzeru kā bērzsulas, koks kamēr nesaka - Viss!
Man gaismas tik daudz, vien baidos no elpas straujās,
Jo liekas - par tuvu deg satrauktās debesis.
Ja asniņam spēka diezgan un saulei - smaidu,
Tad man - mani spārni, pret vēju lai lidot var.
Un, vai nav vienalga, cik augstu, bet zini - es gaidu,
Kad sirds mani pacels līdz saulei, kaut - sadegt man! (22.04.2010) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1018
Kopā:6156515
|
|
|
|