|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Likteņceļš. | | Ievietojis: mimozete |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mēs liktens vajātie, mēs liktens nievātie,
tik dziļi tas mūs skāris, ka varam par to mēs tik nu skumt.
Mēs liktens nolemtie, mēs liktens baidītie-
tik viegli mūsu sapņus kāds bij vējā kaisījis
un zaimojis, jau pārdevis.
Šis likteņceļš, šis sāpju ceļš
mums jāglabā kā svētums dārgs.
Tas mūžam dzīvs, tas sirdī kvēl
un aizejot, mūs svētīs vēl.
Mēs esam svētīti, mēs esam pestīti,
jo mūsu lūgsnas stipras ir un sirdī spēku vien tik nesušas.
Mēs esam saprasti, mēs esam brīvoti-
nu varam par to mēs jau nu Dievam pateiktie tik vēl
līdz mūžībai, uz debesīm.
Mēs visu piedosim, mēs visu izlūgsim,
par tiem, kas vieglu roku mūsu dzīves tā ir plosījis.
Mēss vienmēr gaidīsim, vienmēr pratīsim,
nu visu bijušo kā rēgu reiz jau iemest dziļā pagātnē
jau atstātu, jau izciestu.
(08.02.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
