|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Spēle | Autors - Kārlis Kaža
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Krēsla atkāpās un es iesoļoju baltā spožā aplī. Acis mazliet sūrstēja un bija kaut kā nepierasti un jocīgi atrasties šajā jaunajā vietā. Bet tomēr tik patīkami un... hm, laikam jau ļoti uzbudinoši un cerīgi. Viņa panāca pretim klusām smaidot. Sūnzaļā kleita un brūnie vējainie mati rotaļājās ar ziedu un putnu balsīm.
- uzspēlēsim?
Balss sudraba strauts tik ļoti piestāvēja viņas bezdibeņu acīm. Ak, pasaulīt, pat ja es neprastu šo spēli, es piekristu nedomājot.
- protams, tāpēc jau esmu šeit
Es apņēmīgi sakārtoju svārku atlokus un apsēdos pretim.
- tu esi ļoti daiļa
Nespēju viņai to nepateikt. Viņa turpināja smaidīt
- tiešām? Bet vai tu nepārsteidzies, mēs tikai tikko satikāmies.
- es vēl nemāku melot
- tas gan, bet spēle tevi ātri iemācīs
- jā, esmu par to dzirdējis
Viņa pastiepa atvērtu plaukstu
- tu spēlēsi ar baltajiem, jo tu atnāci un tādēļ pirmais gājiens pienākas tev
Mēs sakārtojām ziloņkaula figūriņas uz kristāla galda. Es jau satvēru pirkstos bandinieku, bet tad attapos
- klau, bet kas būs balvā?
Viņa ļāva izrist savām matu cirtām pār maigajām plecu līnijām
- es
Uz mirkli man pat aizrāvās elpa. Tie laikam bija tie meli, par ko man stāstīja. Bet vai gan šīs acis spētu runāt nepatiesību?
- protams nē (viņa klusām iesmējās) es nekad nemeloju
Beidzot es aizdzinu domas un izvedu savu zirga figūriņu laukuma paralēlēs un perpendikulos. Galu galā, es biju ilgi gatavojies šai spēlei un man bija bijuši daudz skolotāju un padomdevēju. Un spēle sākās.
Sākums bija mazliet saraustīts un haotisks. Es mulsu un baidījos, daudz ko nesapratu. Bet pamazām kļuvu drošāks un apņēmīgāks. Viņa mani nesteidzināja, pat pamācīja. Es vēl aizvien naivi smaidīju, bet jau vairs viņai neticēju. Tad arī pats sāku mazlietiņ, nu mazu mazītiņ, melot un cilpot. Kļuva jautrāk. Šaha galdiņš adījās ar raibu kombināciju un intrigu musturu. Man lika lamatas, es liku lamatas. Mani dzina stūrī, es kodu pretim. Man atņēma figūras, es nepaliku parādā. Spēle un viņa – viņas bija vienkārši brīnišķīgas. Un galvenais, es jutu, nē pat biju svēti pārliecināts, es tūliņ uzvarēšu! Es iegūšu viņu! Bet tad...
- tavs karalis ir kritis
Viņa piecēlās un maigi noskūpstīja manu pieri
- viss. Tev jājiet, ir laiks
Viņas kleita tikpat liegi žūžoja kā pirms mūsu spēles un viņas āda smaržoja tikpat kairi, un arī viņas rāmais smaids bija tieši tāds pats. Bet man bija jājiet, jo es viņu nevarēju uzvarēt.
Es gurdeni piecēlos, pat nebiju pamanījis cik ļoti esmu piekusis. Un man tā negribējās no viņas šķirties. Tomēr, laiks ir laiks un noruna ir noruna. Es apstājos pie spožā apļa maliņas un noglāstīju viņas matus
- tomēr žēl, ka es neuzvarēju
Dzīve papurināja galvu
- vai gan tas būtu labi, ja kāds mani uzvarētu? Tu taču nevis zaudēji, bet tikai nesakāvi mani. Un tava partija bija lieliska, tas ir galvenais.... Bet tagad ej...
Es iekāpu atpakaļ krēslā.
(07.01.2010) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
