|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Paradīzes Dārzi- 9.nodaļa Ģimenisks izbrauciens. | | Ievietojis: Neaizmirstuliite |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Biju nedaudz apbēdināta, ka Juliāns tomēr nebija ieradies pirms terapijas palīdzēt salīmēt salauzto kuģa modeli, laikam bija nokaunējies. Tāpat kā es, bet es jau domāju, ka viņš man varētu līdzēt sabojātā kuģa lietā, gribējās tikai papļāpāt... Nezinu kāpēc domāju par vakardienu tik ļoti, laikam biju izbrīnījusies par Juliāna reakciju. Smieties lika tās skumīgās Spartaka acis, kas nez kāpēc bija atspoguļojušās pašā saimniekā.
Ak, jā.. Marī bija uzaicinājusi arī mani ģimenes izbraucienā, kuru viņa rīkoja ik pavasara beigās, kā man stāstīja Juliāns, kad viņš vēl ar mani runāja. Ģimenisks, biju tikai kopēja, kas strādāja, bet nepiederēju pie tās ģimenes. Mana bija pavisam kur citur, savādāka un drūmāka. Ģimene, kurā es dzīvoju tikai vērodama mātes smagos darbus un nosodīdama tēva slinkumu. Biju arī patīkami satraukta, kad mani beidzot pieskaitīja pie ģimenes. Kaunējos atzīt, kad nekad nebiju apmeklējusi kempingus un pavadījusi saulainu atvaļinājumu pie ezera. Kaut gan, nē. Atvaļinājums tas īsti neskaitītos, jo es joprojām būšu darbā, kad man būs jāpalīdz Juliānam dažādos darbos. Nikam bija taisnība, ka tas teica, ka Lails ir pavisam savādāks mājās. Pieklājīgais biznesa vīrietis staigāja neraksturīgos apģērbos, atļāvās smieties nepieklājīgi un sēdēt uz virtuves galda, kad izdzēra savu tēju. Niks tomēr nebija tik ģimenisks, kā man iepriekš šķita, jo viņam vairāk patika nodarboties ar darba jautājumiem. Labi, ka no viņa laicīgi novērsos, ievērodama viņa patieso būtību. Nav labi saskatīt tikai skaistumu, ārišķību kādā cilvēkā, kā vienmēr sirds mani vīla un es jau vairs nebiju pārsteigta, kad atkal biju kļūdījusies. Bet pati jau biju vainīga, jo biju pārāk sekla attiecībās, man varēja kāds ātri apnikt, gluži kā tas bija ar Niku, ja viņš man nepievērsa uzmanību, arī es kļuvu vienaldzīga. Pasmējos par to mirkli, kad Niks sāka muldēt par princeses aiziešanu, viņš nemaz nebija tik bruņniecisks, kā man sākumā likās. Ja viņam būtu tāda iespēja, tad sen kā nabaga dārznieks būtu sadūries savos audzētajos ērkšķos un turpat izlaidis garu. Vismaz man tagad bija labs draugs, kurš nemeklēja laimi, iemīloties, jo tas varēja būt tikai traucēklis.
Cik zināju, Mariannai vienmēr patikuši izbraukumi „zaļumos”. Viņa par tiem priecājās kās mazs bērns. Pati visu gatavoja, kārtoja, tās bija reizes, kad viņa kļuva visai pūcīga, ja kāds nepildīja norīkojumus pirms ceļojuma. To man atkal bija stāstījis Juliāns. Atšķirībā no Nika, viņam patika klausīties un stāstīt par dažādām lietām, kuras var pagatavot pats ar savām rokām. Juliāns bija radošs cilvēks, to varēja jau noprast pēc viņa kuģa modeļiem. Pēdējo mēnesi puisis tomēr bija mazāk pievērsies savai ikdienas nodarbei, jo bieži biju es, kas iztraucēja, bet viņš vairs neņēma ļaunā, kā pirmajās reizēs. Laikam bija sapratis, ka cilvēks ir labāks klausītājs un draugs par dažiem koka gabaliem un līmes.
- Nepaspēsi, labāk sāc visu darīt jau tagad! – dzirdēju kā Marī nepacietīgi mudina Juliānu blakusistabā.
- Mammu, beidz, es paspēšu, izbrauciens ir tikai pēc divām stundām! –
- Tas taču ir mazs laika sprīdis, ārprāts, tik daudz kas vēl jāpadara, nav laika. Tad tiec pats galā, ja nē, sauc Ullitu! –
- Labi! –
- Nedusmojies, esmu tik ļoti satraukta... –
- Nedusmojos... – Juliāns garlaikoti atbildēja uz mammas ieteikumiem. Viņam jau Marī bija apnikusi, jau no paša rīta skraidelēdama pa māju, ielīzdama bezmaz vai katrā stūrī, pārbaudīdama, vai kaut ko nav aizmirsusi ceļojumam. Tā kā Niks nebrauca, viņa bija nedaudz satraukta un neapmierināta. Lails tikai uzslavēja dēlu par viņa uzņēmību, jo beidzot pats varēja tikt atvaļinājumā. Novērsos no sienas, uz kuru tik aizrautīgi biju skatījusies. Jāsāk man arī kravāt mantas, jo atnāks Marī un sāks līst skapjos, lai palīdzētu izvēlēties apģērbu. Viņa tikai gribēja būt kādam vajadzīga, tagad viņa apkārt staipīja manu meitu un lutināja kā vien varēja. Franciska bija manāmi apmierināta ar savu „vecmāmiņu”.
- Tev palīdzēt? – iejautājās Marianna aiz durvīm.
- Nē, paldies, Marī! – neatklāju viņai, cik ļoti es pārbijos pēkšņās parādīšanās dēļ. Sieviete bija kļuvusi pārlieku aktīva un šaudījās pa visu māju kā bumbiņa, piedāvādama savu palīdzību.
Divas stundas bija pagājušas visai ātri, pat nespēju attapties, ka mēs sēdējām skaistajā audi. Juliāns sēdēja aizmugurē man blakus un izskatījās sadrūmis. Ilgoti noskatījās uz savu logu, jo nu viņš bija atrauts no saviem kuģiem veselu nedēļu. Viņam tik ļoti nepatika, ka kādam jāpalīdz kaut kur nokļūt, izņemot mani. Mašīnā viņam bija visai grūti tikt. Atkal jau izskatījās sabozies, ierāvies sevī un paslēpis seju. Pasmaidīju, taču šoreiz skumīgi. Tas bija ļoti nepatīkami, sagaidīt pavasara pēdējo mēnesi, neejot pa zaļo zālīti un akmentiņiem, riebās nesajust neko zem savām kājām. Iet laukā pēc paša vēlēšanās, vienkārši aiziet uz parku, spēlēt ar tēvu golfu, būt piesaistītam pie ratiņkrēsla, Juliānam nemaz nepatika, neviens nezināja, vai viņš atlabs. Puisis pie ārsta vairījās iet, jo negribēja jau atkal redzēt viņa neticīgo ģīmi, kas vēstītu, ka krēslā sēdēt viņam vajadzēs visu mūžu. Taču es zināju, ka viss nokārtosies, es viņam palīdzēšu tikt atkal uz kājām. Piedalīties sacensībās un griezt piruetes uz ledus... Man pašai bija kļuvis tik skumji, ka gandrīz vai sāku raudāt. Franciskai gan bija labs garastāvoklis. Viņa pati centās nosēdēt, atkal un atkal spirinādama kājiņas.
Pamodos, kad mašīna strauji iegriezās kādā līkumā. Satraukti piecēlos no snaudas, nedaudz apreiba galva no straujajām aktivitātēm. Izberzēju acis un palūkojos pa logu. Bijām iebraukuši zaļā mauriņā. Tas bija tik kupls un skaists, ka man uzreiz gribējās lekt no mašīnas laukā un pabradāt pa apkopto zālīti. Pavēros nedaudz tālāk un pamanīju desmit divstāvu kempinga mājiņas, kuras izskatījās pēc pasaku mājiņām ar zaļu jumtu. Viss vērās tik pasakaini, ka pat Juliāns bija piecēlies sēdus un ziņkārīgi uzlūkoja skaisto ainavu. Tālāk mirguļoja zilie ezera ūdeņi. Nedomāju, ka tas būs tik liels, biju iedomājusies savu piemājas ezeru, kurš izskatījās daudz sliktākā stāvoklī, pilns ar dūņām, ka drīz vien varētu atgādināt gigantisku dīķi. Vēlējos ātrāk izpeldēties, bet zināju, ka ūdens vēl ir par aukstu, jo bija tikai sešpadsmitais maijs. Kaut gan ārā bija visai karsts maijam. Varētu teikt, ka jau ir pats vasaras sākums. Marianna bija vissatrauktākā no mums visiem. Strauji atvēra bagāžnieku un krāmēja laukā mantas. Tikmēr Lails, ģērbies kā havajietis, aizgāja pie saimnieka, lai paziņotu, ka ir ieradušies. Spriedu, kura gan mājiņa būs mūsu, visas izskatījās tik vienādas, ka bija gluži vienalga, kura mums tiks atvēlēta. Marī piepūtusi vaigus palīdzēja dēlam tikt atkal ratiņkrēslā, piesteidzos klāt.
- Vai nav skaisti? – satraukti ieteicos, kad stūmu Juliānu pa brīnišķīgo zālienu.
- Jā... – puisis noteica, jutu, kas tas bija patiesi. Mēs abi reizē paskatījāmies uz mežu, kas pletās aiz mums un priekšā. Kempings bija meža ielokā un izskatījās pēc pasaku klajumiņa, kur sen senos laikos dzīvoja zaķītis un viņa draugi. Egles sniedzās debesīs, pastāvīgi noraudzīdamās uz debesu tālēm. Putni čivināja koku pazarēs. No meža nāca dzidras skaņas. Vējš līgojās krūmos un slidinājās pa ezera spulgo virsmu. Tas bija kā spogulis, parādīdams koku attēlus un laipni pieņēma zaļās, norautās lapas, kas kā miniatūri kuģīši burāja pa okeānu. Dzirdēju tālumā bērnu čalas. Tātad šeit vēl būs ieradušās citas ģimenes. Redzēju, ka Lails ar saimnieku virzās uz mūsu pusi. Pavecais vīrietis izskatījās apmierināts un smaidīgs. Viņam bija balta jūrnieku bārda, ka viņš nedaudz atgādināja manu vectēvu.
- Labdien, Detertikas kundze! Jaunais cilvēk, Haningas jaunkundze! – vīrs pieklājīgi padeva roku un atkal pievērsās Lailam, kurš pacietīgi uzklausīja norādījumus. Vārgi palocīju galvu. Paskatījos uz Juliānu, kurš tagad ļoti atgādināja savu brāli, seja pavisam lietišķa un nosvērta. Gluži kā toreiz, kad pirmoreiz viņu ieraudzīju. Ak, kā man gan patika Juliāna ledusaukstais skatiens! Varēja izklausīties muļķīgi. Īstenībā, man bija gluzi vienalga, kā viņš skatās, jo puisis bija viens no retajiem, kura skatiens man nozīmēja tikai labu. Nav ko gari spriedelēt, saraucu pieri un paskatījos uz saules. Karstā, apaļā bumba nebija vairs tik draudzīga, tās spožums lauzās man acīs. Pieliku roku pie pieres un pēcāk novērsos. Acis bija apreibušas kā tauriņi pavasarī.
- Kas noticis? – Juliāns iejautājās.
- Acis apžilba... – nomurmināju. Palika nedaudz slikti ap dūšu. Vairs neskatīšos uz sauli.
- Skaties, mums būs tā mājiņa, pa kreisi, tieši pie ezera! – nu viņš izklausījās aizrautīgāks.
Skatiens atkal noskaidrojās. Pasmaidīju, kad ieraudzīju jauko mājiņu pie ezera. Tā tur īsteni iederējās.
Iegājām iekšā un skatam pavērās diezgan plaša telpa, kurā pa vidu atradās liels ēdamgalds, pie sienām pāris pakaramie, līdzīgi dabasskati rotājās pie sienām, gluži kā Marī mājās. Viņa tūlīt pat piesteidzās tos apskatīt, ikreiz satraukti ievilkdama elpu, māja ar roku un aicināja mani tuvāk. Es atturīgi pakratīju galvu, jo nejutos diez cik labi. Gribēju ātrāk uzkāpt augšstāvā un apskatīt guļamistabas. Nonākusi turp, secināju, ka tur ir tikai divas. Noskrēju atkal lejā un aiz tualetes istabas pamanīju vēl divas. Kā reiz. Nodomāju. Man un Juliānam. Gāju atpakaļ uz viesistabu, lai palūgtu palīdzību Lailam, lai tas atnes Franciskas gultiņu. Ieraudzīju savu meitu uz zemes rotaļājamies ar Juliānu. Mazā smēja, kad puisis izdvesa dīvainas skaņas, kuras mazulītei tā patika. Laila un Mariannas telpā nebija. Viņi bija izgājuši laukā apskatīt ezeru, tā spriedu pēc jautrajiem kliedzieniem, kad Marianna šļakstinājās. Viņai nu gan bija maza bērna prieki, jutos daudz vecāka par viņu reizēm. Neviļus sāku smieties, kad Juliāns ne tikai sasmīdināja Francisku, bet arī mani. Puisis, smieklu pamudināts, satrūkās un pavērās uz manis.
- Tas sasmīdina ne tikai Francisku, bet arī mani! -
- Es domāju, ka tu esi augšstāvā! –
- Jau biju! –
- Hmm... es tikai.... –
- Ko tu liedzies! Tas nav vajadzīgs, nesarksti kā puišelis, vismaz man omu uzlaboji! –
- Ak tā... – puisis vāri pasmaidīja un novērsās. Un tad savilka drūmu seju, laikam dusmojās, ka es jau atkal gūstu pārsvaru, pieķerdama nosvērto Juliānu sarkstam par savu rīcību. Bet kāpēc viņš tā darīja? Nesapratu, tā spēle, ko klusībā spēlējām sen jau bija beigusies, bet tagad atskārtu, ka tā tikai bija pieklususi uz brīdi, pieņemdama jaunus apgriezienus. Kam tas bija vajadzīgs? Laikam mēs nekad tā īsti nespēsim neradīt uguni abu starpā. Arī tad, kad runājām mierīgi, jutu šķistam neredzamas dzirksteles. Viņa balsī tad bieži jautās entuziasms un spēks. Kaut nu to viņš varētu izmantot vajadzīgākām lietām, piemēram, atlabšanai. Iedomājos par savu veicamo uzdevumu un saskumu. Lai gan biju tikai kopēja, taču man tik ļoti nozīmēja Juliāna slēptās ciešanas, par visām varītēm centos piepildīt viņa sapni. Biju tikai cilvēks, dažreiz vēlējos pārvērsties par burvju Džinu un izpildīt kvēlāko vēlmi. Apjautu, ka es būtu ar mieru visu savu laiku veltīt Juliānam, lai kaut reizi atkal...Vai tiešām es vēl nebiju nogurusi no karošanas? Kā man patika ar vārdiem spēkoties ar Juliānu, kaut gan slēpu! Cik gan es biju savāda!
- Ko tu stāvi? – viņš dzēlīgi noteica.
- Nedrīkst? – nomurmināju. Nebiju domājusi, ka Juliāns tik pēkšņi uzbruks. Kas gan mēs bijām par savādniekiem. Vēlreiz nodomāju.
- Un... –
- Ko man darīt, tev par prieku dejot, vai? –
- Tas nebija pieklājīgi! – Juliāns ironiski iesmējās, balsī sajutu apmierinājumu, par ko gan?
- Tas, ka pārtraucu tevi? Man... –
- Un tagad tev patiks, man tev ir uzdevums! –
- Izmanto savas priekšrocības...? –
- Kāpēc gan nē! –
- Saki! – noteicu, biju sakrustojusi rokas uz krūtīm, tādējādi ieņemdama kaujas pozu. Zināju, ka Juliāns jau sen atšifrējis manus žestus.
- Dejo! –
- Ko? –
- Pati ieteici! –
- Bet tas nav... –
- Dari tā! – viņš izskatījās gandarīts un balsī bija nepārprotama uzvara. Šķita, ka viņš izbauda manu pārsteigto jautājumu. Taču, kas tur ko nenodejot? Domāju, ka spēšu, nevis domāju, bet es varēju! Par laimi pie kāda sienas gleznojuma stāvēja brūns skapītis, uz kura gozējās diezgan pavecs magnetofons. Lēni, ar paceltu galvu piegāju pie tā. Ieslēdzu pogu, jutu, ka manas rokas no kauna bija karstas, tāpat kā mani vaigi. Taču man bija laimējies, ka manu apmulsumu un vaigi sārtumu nekad nevarēja redzēt. Skanēja lēna mūzika. Tās laikā biju nolēmusi viņu tā labi pakaitināt, visi vīrieši taču ir vienādi! Piecēlos, līgani piegāju pie sienas.
- Ko tu domā darīt? – Juliāns izskatījās nedaudz nobažījies.
- To, ko tu man liki! – uzsvēru pēdējo vārdu.
Caururbjoši ieskatījos viņa dziļajās acīs un lišķīgi pasmaidīju kā lapsa. Izņēmu matadatu un sapurināju savus skaistos, garos matus. Jutu kokosriekstu smaržu, tie bija mani tumšie mati, kas pēc vakardienas tā vēl smaržoja. Izaicinoši smaidīju un sāku lēnām dejot. Tas tomēr bija nepieklājīgi, ka es izturējos kā lēta meiča, taču biju atmetusi savu kautrumu turpat, kur stāvēju. Zināju, ka varu atļauties parādīt savas slaidās kājas.
- Tas taču ir... -
- Tas NAV pieklājīgi, es zinu... bet tu man taču prasīji... – saldi noteicu, mani vārdi bija tā pārcukuroti, ka Juliāna acis iegailējās. Tas man lika iesmieties, es gan spēju būt laba aktrise!
- Bet te ir tava meita! –
- Ko nu mazs bērns saprot, kā dejo viņas mammīte. – iešņācos un iesmējos. Skaidri samanīju Juliāna acīs apjukumu, lai gan viņš negribēja vairīties, ka es uzvedos kā striptīza dejotāja. Es taču zināju, ka Juliāns būs tāds pats kā citi, kaut gan puisis vēl nepadevās. Salti noskatījās uz manis, taču skatiens pagaisa, kad tuvojos viņam. Iesēdos klēpī un koķeti virpināju viņa tumšo matu cirtu. Šoreiz Juliāns izskatījās kā apliets ar aukstu ūdeni.
- Tādu pakalpojumu sniegšu tikai vienu reizi... – iečukstēju ausī. Viņš jūtami nodrebēja, jo mana elpa kutināja viņam kaklu. Tagad abi sajutām liesmas, kas kvēloja mums apkārt, katrs skatiens bija ugunīgs un neapturams. Nespēju sevi apturēt, gribējās Juliānu iznīcināt. IZNĪCINĀT! Lai nesmej un netēlo varoni, ja spēju viņu nolikt gar zemi vieglāk, nekā pats būtu domājis. Ielūkojos viņa acīs, spēlējos ar Juliāna domām, kurām neļāvu atgūt saprātu. Biju gluži kā nohipnotizējusi puisi. Izbraucu ar pirkstiem caur viņa zīdainajiem matiem. Lēnām izveidoju gaiļa cekulu, kas šobrīd tieši noraksturoja viņu. Lecās kā gailēns, kaut gan nezināja, ka sieviete var būt stiprāka, izmantojot pašu. Man patika jaunā frizūra, jo tāds viņš izskatījās sevišķi pievilcīgs. Es nu gan varēju būt velnene, domāt tādas domas par draugu. Taču pašlaik man tas nešķita svarīgi. Galvenais bija savu uzdevumu novest līdz galam.
- Ulla Haninga! – Juliāns pus dusmīgi norūca.
- Šššššš...... – pieliku pirkstu pie lūpām. Pielaboju matu sakārtojumu, piegāju pie magnetofona, strauji to izslēdzu un izgāju laukā. Tas gan bija pēkšņi, pati nodomāju, jutos pavisam labi, gluži kā uzvarētāja! Jā, tā sajūta bija gaužām laba! Manos matos iepinās vējš, gan jau izskatījos gluži kā ragana. Ieraudzīju Lailu, kas piepūtis sārtos vaigus, stiepa Franciskas gultiņu, cik gan viņš bija gādīgs. Nodomāju, kā gan Juliāns radies no šiem miermīlīgajiem ļautiņiem. Kaut gan sevī skaidri zināju atbildi. Ja tā parēķina, tad, kad vecākais Detertiku dēls piedzima, abi vecāki bija diezgan jauni. Sapratu, ka tā ir aizliegtā mīlestība, kas viņus tuvinājusi. Tajā kaisles mirklī arī Juliānam bija sava dvēsele un tāds nu viņš arī radās. Acīs sprēgāja liesmas un tās vienmēr meta zibeņus, taču citreiz, kad puisis nebija nocietinājies, viņš izskatījās pēc nelaimīga takša, kas staroja mīlestībā.
Metās krēsla. Kempinga vadītājs mums visiem laipni uzsmaidīja. – Tātad, - viņš atkal lietišķi nokrekšķinājās. Arī pārējie kempinga iemītnieki bija atnākuši pie nelielā ugunskura un apsēdušies uz baļķa, kurš bija skaisti nospodrināts un ērts, - esmu jau jums visu izstāstījis, kas un kā, vienīgi neesmu izklāstījis dažus drošības noteikumus! –
- Drošības noteikumus? Vai tad te ir vilki? – iejautājās uztraukta māte, sieviete ļoti atgādināja slimnīcā sastapto kundzi, kura bija dzemdībās zaudējusi meitu. Atceroties to notikumu, pārskrēja salti drebuļi.
- Nē, protams nē, Miesneres kundze! Gribēju pastāstīt par mežu. Kā jau visi redzat, tas plešas visapkārt kempinga nometnei. Ir viegli apmaldīties. -
Daudzi no mums garlaikoti pamāja ar galvu. Drošības noteikumus nevienam nepatika klausīties, arī tāpēc, ka vadītājs to visu stāstīja kā maziem rakariem, kas nemitīgi dara blēņas. Netaisījos iet mežā, man tikpat labi patika tepat, kur saulīte lutināja ar siltumu. Turpretī mežs izskatījās visai tumšs un nedraudzīgs, īpaši krēslas stundā.
Ezers vizuļoja kā dzīvsudrabs, sakrājis pa dienu visu saules enerģiju, tagad noslēpumaini mirdzēja. Ilgoti noskatījos uz ūdeņiem un alkatīgi nopūtos. Kā man gribējās kaut vai samērcēt kājas, arī vakarā karstums turējās visai labi, tikai nedaudz mazinādamies. Arī kempinga apmeklētāji dažviet sūdzējās par lielo karstumu. Vīrieši kaut ko gudri muldēja par globālo sasilšanu un siltumnīcas efektu, kamēr sievietes uztraucās par savām puķu dobēm, kas gan jau kalta laukā. Taču bērni bija vienisprātis ar mani, tie ilgojās veldzēties ezerā, daži pat kala plānus, kā vecākiem neredzot, pamērcēties. Tad, kad to dzirdēju, sasmējos. Bērneļi iespurdzās, un, kā noziedznieki aizskrēja uz savām mājiņām, saprazdami, ka kāds viņu „slepeno” sarunu tomēr ir dzirdējis.
Juliāns ar vecākiem jau bija iekārtojies mājiņā, kur gan jau tagad jautri sprēgāja egļu malka sarkanajā ķieģeļu kamīnā. Tagad man negribējās dzert tēju kopā ar Marī. Viņa tik tiešām dažreiz to darīja tik fanātiski, ka man jau sāka apnikt mežrozīšu tēja. Laikam tāpēc arī pakavējos laukā, lai gan vairāk gribēju pabūt vienatnē. Man jau bija apnikusi tā tēja un Juliāns. Arī viņš. Kāpēc es nekad sev nespēju rast patiesus draugus? Es tomēr nesajutu tikai draudzību, tas man lika no viņa vairīties.
Apsēdos uz zemes. Pamērcēju kāju īkšķi ūdenī un konstatēju, ka tas ir diezgan silts. Sarāvos čokurā un piepeši prātā atausa atmiņa. Pirms kāda laika, es tieši tāpat biju sēdējusi pie sava piemājas ezeriņa, domājusi jau vairāk par Ādamu. Un nu es sēžu kādā citā ezera malā un domāju par Juliānu. Ai, cik gan skumji, kāpēc gan es tagad birdināju asaras kā vājprātīga? Kas gan manā dzīvē nebija labi? Viss taču man bija, arī Dievs devis otru ģimeni, jauku meitiņu, bija cilvēki, kas rūpējās par mani, es beidzot biju sapratusies ar Juliānu... atkal jau viņš. Kāpēc, kāpēc!? Sevī jutu plosāmies vētru. Manī sēdēja kāds mošķis un dīdīja, nedeva mieru. Cik gan es biju izlepusi! Man piederēja daudz vairāk nekā lielam vairumam ļaužu. Dusmojos pati uz sevi, ka man nekad nebija pietiekami, lai gan... tā bija pirmā reize, kad jutos tik iztukšota, kaut man bija viss, kas vajadzīgs un pat vairāk. Šoreiz sajutu lielu tukšumu, iekšēji man bija auksti un salu visu laiku.
- Beidz gausties un raudāt, Ulla, saņem sevi rokās, neuzvedies kā mazs bērns! – skaļi iesaucos. Satraukti pavēros apkārt, vai kāds to nav dzirdējis. Nolamāju sevi par tādu muļķību. Piespiedu sevi par neko nedomāt. Cik man ir žēl, jo īpaši Ādama. Pēkšņi sāku atcerēties viņu. Biju taču meitu nosaukusi mūsu draudzības vārdā. Sapratu par vēlu, ka viņš tik tiešām mani vairs nebija uztvēris kā parastu sirdsdraudzeni. Par nelaimi laiku nespēju pagriezt atpakaļ, lai dotu Franciskai citu vārdu. Par ko gan es domāju, šo zvērestu lauzt bija pārāk necienīgi. Laikam darīju pareizi atstādama labāko daļu no manas dzīves Franciskā, tā arī būtu jādara. Izdzirdēju pustumsā dīvainu troksni.
- Ulla, nāc dzert tēju! – tas bija Juliāns.
- Nē, paldies! –
- Nāc taču, māte tevi ļoti gaida, un tava meita arī! –
- Tūlīt nākšu, pagaidi mazliet... –
- Kas ar tevi noticis? Kāpēc tev tāda balss? –
- Viss ir kārtībā! – meloju, pietam tik neticami. Citreiz man bija izdevies labāk, biju sliktā garastāvoklī.
- Es zinu, ka tu melo, kas ar tevi ir? – Juliāns izklausījās saskumis, taču viņš to mēģināja slēpt. Puisis stūmās ar ratiņkrēslu tuvāk, bet, kad izdzirdēju atkal viņa balsi, es apraudājos, pati nesaprazdama, par ko. Ai, kāds man bija kauns, un ja nu viņš pamana? –
- Ej atpakaļ, es... –
- Ulla...? –
- Es teicu, ka viss kārtībā! – manā balsī jau zīmējās dusmas, lai viņš vācās prom. Nezinu, bet es viņu redzēt negribēju, tas sāpēja. Pēkšņi piecēlos un atkāpos, tumsā ar acs kaktiņu uzlūkoju Juliāna ēnu, tā vienmēr bija mazāka par mani, jo viņš sēdēja. Izskatījās sašļucis un nelaimīgs.
- Kāpēc tu bēdz? –
- Es-es nebēgu... – klusi nomurmināju. Pagriezos uz meža pusi, tur vismaz viņš netiktu man līdzi.
- Ulla! – Juliāns iekliedzās man nopakaļ. Es satrūkos izdzirdēdama viņa balsi, kurā sajutu bailes. Strauji pagriezos un ēnā saskatīju, ka viņš, izkāpis no ratiņkrēsla un turpat sašļuka uz zemes!
- Ko? Tu stāvēji uz savām kājām!? –
- Tikai uz brīdi... –
- Ak, Juliān, vai tad tu nepriecājies? –
- Es... –
- Tikai nesaki, ka tu jau iepriekš varēji! –
- Pavisam nedaudz, bet... –
- Kāpēc tu man neko neteici, bet meloji?! –
- Ulla, es... –
- Es tevi te žēloju, bet tu jau vari nostāties uz kājām, pietam meloji! – ak, es vairs neko negribēju dzirdēt no tā meļa puses, kāpēc vajadzēja to slēpt? Pagriezos uz meža pusi un skrēju prom, man bija vienalga vai Juliāns bļauj, vai nolād, es viņu NEGRIBĒJU ne redzēt! Dusmas un asaras mani plosīja trakāk kā vēl nekad. Paskat tik, es to nožēlojamo žēloju un uztraucos, ka viņš mani mānījis, kāpēc? Atkal izbrēcu šo nolādēto jautājumu, uz kuru tāpat nekad nebija atbildes. Zari man sitās sejā, slānīja manas kājas un pliķēja rokas. Tas nesāpēja tik ļoti kā Juliāna vārds. Mani bija pārņēmis riebums, tikai prom no viņa... no tā nolādētā! Klupu un kritu, bet baidījos atskatīties atpakaļ, ja nu viņš varēja paskriet? Es taču skaidri redzēju, ka puisis bija nostājies uz savām kājām. Varbūt es pārspīlēju, man vajadzēja griezties atpakaļ? Manī ierunājās veselais saprāts. Taču aizvainojums un pašlepnus vadīja visus manus locekļus. Domāju, ka paiešos vēl kādu gabaliņu un nogriezīšos, ar līkumu atnākšu atpakaļ, lai līdz galīgai tumsai jau būtu kempinga nometnē, savādāk par mani uztrauksies! Ak, nē! Kur gan bija mans prāts, Franciska! Kā es varēju būt tik savtīga un tagad domāt par saviem untumiem, ja viņa jau labu laiku nebija pie manis. Nogriezos pa kreisi, taču nedaudz sabijos, jo tumsa ar katru minūti kļuva melnāka un blīvāka, ka es vairs nezināju, vai eju pareizi, gan jau...
(02.12.2009) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2099
Kopā:6105727
|
| |
| |
|
Autori
