X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Riteņi
Autors - Margo
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Vecāki mūs ar māsu gribēja izaudzināt par rātnām, uzcītīgām, pieklājīgām jaunkundzītēm. No tā nekas neiznāca. Visa paredzētā sievišķības deva bija tikusi māsai, kas pamanījās jau sešpadsmit gadu vecumā laist pasaulē bērnu bez tēva. Toties man drīzāk būtu vajadzējis piedzimt par puiku – man riebās visas tās rišiņas un lentītes, ko māte bagātīgi pievienoja mūsu tērpiem, toties kā medus uz maizes likās motoreļļas un benzīna smaka tēva garāžā. Jau agri atradu draugus baikeru aprindās, moci sev noorganizēju, tikko vecums atļāva braukt. Vinnēju to trakās derībās – un nejautājiet, ko biju likusi uz spēles! Nekas nebija labāks par vēju, kas sitās sejā, traucoties pa ātrgaitas šosejām, neviena kompānija nebija pievilcīgāka par skarbo motorļaužu saimi. Vecāki rājās, brīdināja, māte lūdzās un raudāja, es visu to aizmirsu, kad sajutu zem sevis rēcošo spēkratu. Riteņi nesa uz priekšu, es pati jutos kā vējš. Tas bija tāds adrenalīns! Burvīgākā narkotika – man neko citu nevajadzēja.
Viss beidzās vienā mirklī. Pēc smaga kritiena trasē guvu tādas traumas, ka labāk būtu bijis nomirt. Man, ātruma pielūdzējai, nu bija jāpārvietojas – kāda likteņa ironija – ratiņkrēslā! Saviem spēkiem vairs nevarēju pat dušā nomazgāties. Ikdienas higiēniskās procedūras padarīja dzīvi neciešamu un apkaunojošu.
Nekad nebiju domājusi par to, vai esmu skaista. Biju vesela, spēcīga, dzīvespriecīga, ko vairāk? Tagad sapratu operas spoka traģēdiju – bez riebuma spēju paskatīties tikai uz vienu savas sejas pusi. Otru izkropļoja kritiena un apdeguma rētas. Viens mutes kaktiņš smaidīja šķelmīgi un pievilcīgi, otrs, drausmi saviebies, nespēja savilkties smaidā. Neviens neskūpstīs manas lūpas, acis cieši neaizvēris, neviens nekad neglāstīs manus gurnus, kam piekabinātas gaudenas kājas. Vecākiem atkrita raizes par manu tikumību, tā bija drošībā uz mūžu. Māte jau sesto gadu staigāja saraudātām acīm, es viņu citādu vairs nespēju atcerēties, tēvs smagi dzēra, māsas puika nu jau bija skolnieks, bet neko labu no skolas nenesa mājās – un ko gan viņš redzēja te? Mūsu ģimene bija satriekta pašos pamatos.
Draugi baikeri pamazām mani piemirsa, to viņiem varēju piedot, jo sapratu. Biju kā baiss brīdinājums, par briesmām mēs nemēdzām domāt, lai tās nepiesauktu. Kam gan gribētos mani redzēt tādu? Vairs nebija dzirkstošās, vēja pilnās meitenes, kam ātruma vienmēr bija par maz. Uz saviem pašreizējiem riteņiem varēju pārvietoties tikai pa māju un pagalmu, tā tagad bija mana kustības zona. Uz ielas negribēju izbraukt, lai nesastaptu ļaužu ziņkārīgos skatienus. Tāpat jau gribētos nēsāt operas spoka masku, lai nesāpinātu savējos!
Dzimšanas dienā tie draugi, kas vēl reizēm mani apciemoja, atnesa dāvanu – nelielu, vieglu, bet iespējām bagātu fotoaparātu. Tas un dators aizpildīja lielu daļu manas dienas. Dators – saziņai, fotoaparāts – radošai darbībai. Rokas nebija cietušas, tās man ļāva pilnveidot prasmes, klīst datorpasaules džungļos, redzēt, uzzināt, mācīties... Vairs nejutos tik vientuļa. Fotoaparāts bija patīkama rotallietiņa, ar to varēja atrast izklaidi visur – pat apnicīgajā istabā, līdz sīkumiem pazīstamajā pagalmā un dārzā, kuru nu vēroju citām – objektīva acīm. Pēc tam bildes apstrādāju, eksperimentēju, ik kadru centos novest līdz pilnībai. Ja pati biju ar sasniegumu mierā, tikai tad to nodevu publikas vērtējumam. Tādu kadru nebija daudz..
Tad ievēroju tevi, redzēju arvien biežāk ienākam manā lapā, komentējam manus uzņēmumus... Es neatbildēju. Biju nolēmusi palikt anonīma. Pseidonīms VĒJŠ varēja būt jebkas, vai ne? Tomēr tava interese nepalika nemanīta, tu pamazām biji ienācis manā dzīvē. Es, atverot savu lapu, jau cerēju ieraudzīt tavas viesošanās zīmes. Man glaimoja, ja tās bija, nedaudz apdzisu, ja nebiji ienācis. Tomēr parasti tu man neliki vilties.
Nospiežot uzņēmuma pievienošanas pogu, jutos tā, it kā sūtītu to tieši tev. Pieķēru sevi, ka strādājot ar kadru, jau domāju – vai tas tev patiks, ko teiksi, kādus atzinības vārdus tam veltīsi, varbūt kritizēsi... Man patika, ka Tu ne tikai slavēji, mēdzi savu domu pamatot - tas daudz ko pavēstīja par tevi, tavu domāšanas veidu, gaumi, spriedumu dziļumu. Ko tur slēpt – tu biji kļuvis man nepieciešams. Gribējās, lai tu to jūti, vienlaikus baidījos no tā.
Tavi komentāri kļuva arvien īsāki, tiešāki - bet tik piesātināti... Nē, tie nebija tukši vārdi! Es uzrunāju tevi savos uzņēmumos, likās, tu šo sazināšanās veidu esi sapratis un pieņēmis. Lūk – mans kreisās rokas rādītājpirksts ar filigrānu zīmējumu uz naga - viens visā kadrā, orhidejas zieda kausiņa vilinošās ēnas, melnās biksīšu mežģīnes kontrasts ar mana augšstilba balto, sauli neredzējušo ādu, sulas pieliets, puscaurspīdīgs persiks, manu lūpu veselā puse spogulī – jutekliska, izaicinoša... Jā, es to darīju tīšām, slēpdamās aiz savas anonimitātes, sirdij tirpstot ilgodamās, lai tu saprastu manu vēstījumu. Aizlauztā, pusvītusī roze slaidajā, zilajā vāzē, it kā nevērīgi nomestā čība uz medaini dzeltenās grīdas, zirnekļtīkls loga stūrī stāstīja par to, ka esmu piekalta šai vietai. Tu to pamanīji un jautāji – kādēļ manās bildēs nav kustības, ja jau esmu VĒJŠ? Neatbildēju, ka esmu sagūstīts vējš, kas nekad vairs netrauksies tālēs. Ka man atņemts tas, kas deva jēgu dzīvei. Ka vairs tikai mēmi eksistēju. Ka tavi vārdi man ir nepieciešami un dod spēku dzīvot tālāk. Ka nedrīkstu to visu tev teikt.
Tevi jautājumi kļuva arvien tiešāki, arvien neatbildamāki. Ik rītu atvēru datoru, lai lasītu tavus vēstījumus. Tu man nepārmeti klusēšanu, meklēji un atradi atbildes fotogrāfijās, mēs bijām kā sasaitē, kad katra kustība izsauc atbalsi partnerī. Reizēm gribēju pastāstīt, kas ir noticis, bet nespēju. Baidījos no brīža, kad tu vairs nenāksi.
„Es tevi mīlu,” izlasīju tavu atzīšanos. Lasīju un pārlasīju to desmitām reižu. Jau sešus gadus biju aizliegusi sev domāt, ka man kāds šos vārdus varētu teikt. Nu es tos varēju lasīt, redzēt, sajust... Vairs nedrīkstēju klusēt.
Kad aprūpētāja palīdzēja man iznākt no vannas istabas, palūdzu fotoaparātu. Viņa mani balstīja, kamēr uzņēmu savu braucamrīku dažādos rakursos. Pēc tam sēdos apstrādāt uzņēmumus. Darīju to ilgi un rūpīgi, tad izvēlējos labāko kadru. Saulē mirdzošie ratiņkrēsla riteņi asi kontrastēja ar istabas stūrīša puskrēslu. Tur bija redzams mans galds, dators, rūtainais pleds, kas mēdza sildīt nevarīgās kājas... Mana pasaule. Aši nospiedu pievienošanas pogu, lai nepārdomātu.
Pa atvērto logu iebrāzās vējš, nesot sev līdz saules, zāles, ceļa putekļu smaržu.
Zaudējuma smaržu.
(29.03.2009)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.05
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.14)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
Ljurbenjaaks (viesis) (16.11.2019, 15:29)Viss notiek, nemuldi! :DSensid (viesis) (13.11.2019, 01:29)Elpas trūkums, laikam visiem aizdusaSensid (viesis) (13.11.2019, 01:27)Kāpēc neviens nekustās? Visi tik stīvi.
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 328 Kopā:5062756

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.5 sec