|
|
|
|
|
|
|
| | Tas klusums... | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri (1) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Tas klusums bija svēts
Kā bērna acīs Saule,
Kad gaismai godu devām
Un mieru kritušo kauliem.
Asiņu sarkanais lauks
Un baltās upes vija
Pēc mūsu balsīm sauc
Gan šķiroties, gan mijā.
Lai apjaustu, kas vieno
Taisnīgos un meļus,
Man miljons daļās sīkās
Un sejās jāsašķeļas.
Tas klusums būs vēl svēts,
Jaunas sāpes jau vāliem veļas,
Pret ļaunāko naidnieku - naudu
Un vietējiem bendēm ceļas. (21.03.2009) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
Šodien: 1776
Kopā:6119848
|
|
|
|