X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | DievaBērns | Neklasificēta jaunrade |
Pilnmēness vēstule. Pēdējā
 
Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Es noteikti esmu vilks. Vilkate. Tikai brīnos, kā vēl neesmu pārvērtusies. Man gribas gaudot – kā mežonīgam, nepieradinātam un nepieradināmam koijotam. Ir pilnmēness – skaists, milzīgs. Parasti pilnmēness naktīs mani pārņem dīvaina sajūta. Tik dīvaina un nesaprotama, ka pilnīgi sajūtos sev tik primitīvi nemākulīga, jo nerodu vārdus šo sajūtu izskaidrot. Ne Tev, ne arī pati sev.

Bet skaists mēness. Tāds bāli iedzeltens. Nedaudz vientuļš, bez nevienas zvaigznītes apkārt… Tev ir tā kādreiz bijis, ka Tu esi viens pats un tad pēkšņi Tevi pārņem tik, tik milzīga Vientulība? Kā badīga, asinskāra vampīrene tā metas Tev virsū un žņaudz, smacē, slāpē Tavu sirdi, tavu visu auru, esību un patību…
Nezinu – varbūt pie vainas tas Mēness un visas viņa fāzes. Bet dīvaini jūtos, bez gala un malas dīvaini…
Esi kādreiz bijis tuksnesī? Ja nē, tad gan jau vienalga zini, kā tur izskatās. Tik plaši, tik klaji – tik savādi klusi. Ja ieklausās – ja stāvi tuksnesī un ieklausies – varot pat dzirdēt, kā sirds pukst. Es gan nezinu, vai tas tiesa, bet dažkārt mani pārņem tik reāla, tik īsti tuksnesīga sajūta, ka, liekas, jau zinu, kā tur varētu būt.

Hmm, tik daudz man Tev jāizstāsta. Es zinu, ka noteikti jāizstāsta. Un sen jau vajadzēja, jā. Tikai kaut kā pietrūka kripatiņa drosmes, kripatiņa ierosmes, kripata Mēness… Nezināju, kā īsti… Bail bija, ka iesākšu un nobīšos, un nepateikšu, un muļķīgi sanāks. Jaunas jautājumzīmes tik Tevī rastos.
Zini, man ļoti gribas Tev izstāstīt, kādēļ tik ilgi nelikos mierā. Man vienkārši bija… bija bail, ka pienāks reiz mirklis tāds kā šis. Ka pienāks pilnmēness un manī būs tā dīvainā sajūta. Smeldzoša vientulība.
Vēl es biju ļoti dusmīga uz Likteni, lai gan to pa īstam saņemos atzīt tikai šobrīd. Es nesapratu, kādēļ tas visu tā sagrozījis : iegrūdis manā sirsniņā Tevi, lai noslepkavoju iepriekšējo ikdienu. Nu labi – pametu to nabaga puisi. Bet nesapratu, kādēļ tu atkal tiec tik ātri no manas sirsniņas izrauts? Šausmīgi bij apzināties, ka man atkal jāpaliek vienai, šoreiz pavisam, pavisam vienai, vienīgai…
Toties es sapratu vienu ellīgi svarīgu un atspirdzinošu lietu – MAN PATĪK DZĪVOT. Man patiešām patīk! Dzīvot… IZ-DZĪ-VOT katru dienu! Lai drūma vai lēnīgi miglaina tā būtu – tomēr beigu beigās es atkal nez no kurienes rodu jaunu pulsu, jaunu impulsu un pagrūdienu straujumam. Krāsām. Mmm… Mistika.

Manī ir daudz gaišuma. Es tā kā maza rūpnīciņa visu laiku ģenerēju mīļumu. Un vajag kādu, KURAM TAS BŪTU VAJADZĪGS. Man vajag kādu, kuram to dot. Kuram smaidīt, priekš kura būt. Ar prātu un visu veselo saprātu (hmm – cik nu man tā ir) zināju, sapratu, ka nekas nebūs un nevar būt mums ar Tevi kopējs. Nu, protams! Bet sirds, muļķa sirds, strutoja un turpināja ticēt, cerēt, gaidīt, domāt, būt priekš Tevis.
Tagad? Tagad prāts ņēmis virsroku un sirds tukša. Nokliedzies un izdzirdēsi pats savu atbalsi!
Arī Tu visu laiku mētājies no sirds uz saprātu. Dažkārt, kad sirds afekti ņem virsroku, Tu izdari vai pasaki, ko patiešām domā, bet vēlāk prāts – ak jel prātīgais, prātvēderīgais prāts – Tevi nomoka ar gudriem prātojumiem, prātulām un pierādījumiem, ka tā darīt nebija pareizi, Tu nožēlojamais sirdsverg!
Tai laikā, kad Tu, mīļais, biji Prāts, es biju Sirds. Un tā nu mēs cīnījāmies, kurš ņems virsroku. Tu ņēmi. Paņēmi gan virsroku, gan manu Sirdi, gan manas rokas, gan manus spārnus un prātīgi sadīrāji. Pa gabaliņam, pa gabaliņam, vēl un vēl un… Un izmeti.

Man gribējās Tevi pagrūst. Man – naivajai – likās, ka pietiks spēka. Gribējās vienpersoniski visu izlemt un kaut kā nevarēju pieņemt, ka nekas nenotiek, kā gribējās. Precīzāk – atteicos to pieņemt.
Godīgi sakot, man vēl šobrīd gribas Tevi nogrūst. Lai krīti beidzot no tās klints “Ikdiena. Pienākums. Tā vajag.” Tikai šobrīd jau tas ir nedaudz citas idejas vārdā. Nu man gribas Tevi izvilkt no tā visa, vienkārši gribas Tev iedot jaunu dzīvi, jaunu elpu. Jaunu Tevi. Bet… Kad Tu piezemētos, es Tevi nebūtu atnākusi sagaidīt. Nu jau vairs ne.
Jaunā Dzīvē gribas palīdzēt Tev tikt, jo Tu to esi pelnījis.

Tu esi gļēvs. Man patīk spļaut uguni. Man patīk piešķilt sērkociņu gāzes balonam. Lai sprāgst!! Lai IR!!! Lai var just, ka DZĪVO!! Lai nav tā, ka vienmērīgi deg līdz izdeg.
Tu baidies.

Jā, es tomēr esmu Sirds-cilvēks. Gluži kā dzimtbūšanu laikos eju un vergoju – Sirdij savai. Ja viņa teiks: “Zibeni!” es zibināšu. “Lec!” un es nekavējoties lekšu. Man grūti dzīvot, ja sirds skumja.

Zinu, ka nepatīk Tev dzeja (puišiem jau parasti tā nepatīk), bet man ļoti tuvs ir Ziedoņa dzejolis pretmetos. Lūk, īsi gabaliņi no tiem:

I
Nesper savu zibeni trešo,
Kur divi jau zibina!
Pirms tu ko dari,
Tev vēl jāizdibina.

Trenē apturēt dūri.
Apturēt vārdu un aci.
Nestreb karstu putru.
Tas ir viss, ko tev gribēju sacīt.

II
Es esmu rīkle un acs –
Ļauj man kliegt!
Nemēģini manu dūri
Lejup liekt!

Redzi, mani uztrauc, ka jau,
Kad dzīve mums vēl nav ne pusē,
Mazāk ir to, kas kliedz,
Vairāk ir to, kas klusē.

Es esmu tipiska “numur 2”. Es kliedzu. Nezinu, vai ar to jālepojas vai jācenšas tas valdīt, bet es kliedzu. Skaļi. Un metu savus zibeņus – arī starp diviem citiem.

Atceries, todien saskrējāmies uz minūtīti pie tirgus? Iepriekš es braucu autobusā Tev garām. Ieraudzīju, kā Tu tur nesteidzīgi gāji un mani pēkšņi pārņēma tāds dullums! Sagribējās tikai sasveicināties ar Tevi, tikai uzsmaidīt un saņemt Tavas siltās actiņas. Izkāpu un, ejot Tev pretī, man prātā iešāvās divas domas: pirmkārt, tas, ka likās, viss notiek kā palēninātā filmā. Otrkārt, man iekšā bija maza dzirkstelīte, prieka stariņš, ka es eju TEV pretī, bet Tu, mazais, to pat vēl nenojaut… Un, kad pienācu Tev klāt, ha, lūk tad gan es patiešām sajutos dumji. Jo pēkšņi vairs nezināju, ko Tev teikt!
Pēc Taviem vārdiem: “Mana meitene iet mums gabaliņu aizmugurē!” es gan neizturēju un man nevaldāmi sagribējās smieties! Piedod. Bet es sapratu, ka NEKAS TAČU NEMAINĪSIES! Jā, es to it kā iepriekš visu laiku zināju, tas kņudēja pakrūtē - es apzināti to apsmacēju. Bet tajā brīdī tas viss izlauzās uz āru kā liela, atvieglojuma pilna smieklu šalts. Pēc tam, kad iegāju tirgū, es vienkārši apstājos un sāku smieties. (Apkārtējā sabiedrība gan ir stulba – cilvēki tik dīvaini uz mani skatījās… Nu ko es varēju sev padarīt?!)
Esi kādreiz vasarā sagaidījis saullēktu dabā? Ir viens tāds noslēpumains brīdis, kad rītausma lēnām, lēnām sāk aizdegties, kad nakts migliņa nemanāmi šķidrinās un šķidrinās… kad saulīte lēnītiņām mostas… un tad bams! nokrīt rasa un migla pazūd pavisam. Sākas jauna diena. Pavisam jaundzimusi, svaiga, nemaitāta diena.
Lūk, tā es tobrīd jutos, tādēļ arī smējos. Atvieglojums. Un pēc tā brīža es beidzot sapratu, ko īsti man nozīmēji Tu – kādēļ Tu tāds tiki ierakstīts manā ikdienā. Tu biji atslēdziņa, mazā zelta atslēdziņa, ar kuru es atslēdzu durvis, izgāju ārā un atkal aizslēdzu durvis uz veco dzīvīti. Uz to rutīnas pārblīvēto ikdienu. Tu biji mans pakāpiens, mans glābšanas salmiņš un mata galiņš aiz kā pieķerties.
Vai tas skan pārāk skarbi? Nu nē, tas noteikti nav domāts egoistiski un sausi! Vai es atkal esmu tā mazā bitch, kas savaņģo Tevi un pēcāk salauž sirsniņu? Ha – šoreiz nemaz neuzdrīksties atbildēt apstiprinoši.! Jo šoreiz tikai Tu biji tas, kurš savirknēja burtiņu pie burtiņa, vārdiņu pie vārdiņa…
Bet es – es joprojām, kad iedomājos par Tevi, pildos ar prieku un gaišiem smaidiem! Lai man piedod Tava pašreizējā draudzene, bet es no visas sirds ceru, ka Tu viņu pametīsi un atradīsi TO meitēnu, kas darīs līksmas Tavas dienas un pildīs sirsniņu Tavu ar klusu siltumu… Jo Tu (lai kā arī liegtos!) esi ļoti, ļoti jauks cilvēks, es to jūtu un esmu pilnīgi pārliecināta! Tev tikai jāatrod tas pareizais cilvēkbērniņš, kurs pratīs atraut Tavas slūžas.
DZĪVO!!

Vienmēr mīlot – tava L.
(11.01.2005)
 
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 10
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 10)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 10)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 10)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Balti vīri atver vārtus,
Sniegi snieg un puteņo,
Straujā tempā trako namā
Ieripoju ratiņos.

Priecīgus svētkus! ...
PowerPoint & Flash
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
 
 
Zīmējumi

Pārpilnība
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 264 Kopā:5045836

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec