|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sveču sapnis | Autors - Margo
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Priecīgus Ziemassvētkus un ražīgu Jauno gadu Jums visiem!
Darbnīca smaržoja pēc parafīna, lūpu krāsas, vaska, apelsīnu miziņām, karstas krāsns un mazliet pēc dūmiem. Sieviete pacēla pret gaismu gatavo sveci –tās liegais baltums vērtās aizvien košākā sārtumā, sveces slaidais stāvs saplūda ar rozes zieda ietvaru. Uz ziedlapiņām kā sudraba rasa mirdzēja sīkas pērlītes. Veiklie pirksti uzmanīgi nolika gatavo sveci uz paliktņa, blakus citām māsām. Katra svece bija īpaša – pēc auguma, formas, krāsas, jā – pat pēc smaržas. Lūk – blakus sārtajai stāvēja majestātiskā zeltainā, tur austrumnieciski dzeltenoranžā, kas dvesmoja kā safrāns, skaidri lilijbaltā, jutekliski kvēlā tumšsarkanā, ko ietvēra melnu mežģīņu aploce.. Tumšzilais sapnis noslēpumaini tinās zvaigžņotā plīvurā. Un tad vēl traģiski violetā ar melnajām ēnām. Veselas septiņas, katra citāda, radīta tā brīža noskaņā.
Slaidā roka atrausa cirtainos matus no augstās, izliektās pieres. Sveču meistare atlieca muguru – tā skaudri iesāpējās pēc ilgstošā, saspringtā darba.
„Nu – sveikas, manas skaistules, līdz rītam!” viņa mīļi ar acīm noglāstīja veikumu. Iecere bija īstenota. Tas sākās it kā blēņojoties - neticami viegli radās dāvana labākajai draudzenei. Tā tika pieņemta ar sajūsmu, pēc tam sagribējās pamēģināt jaunu ideju, tad vēl un vēl... Šīs septiņas vairs nebija dāvana - tām ceļš uz izstādi pilī. Kaut arī tas nebija nekāds sevišķi nozīmīgs pasākums, bet tomēr... Pirmo reizi viņas sveces izies pasaulē kā mākslas darbs. Tas nebija maz, par to viņa pat sapņojusi nebija. Zinātāji slavēja, ka viņas ieceres un izpildījums esot oriģināli.
Skaistas – nu, tā visi teica, bet pati sveču radītāja juta citādi. Viņai tās nebija tikai skaistumam. Katrai piederēja kaut kas no viņas pašas – no izjustā, izsapņotā, bijušā, kas turēja savā varā, līdz svece bija gatava. Tik drīz vis nākošā netapa...
Ap sirdi bija viegli un priecīgi – darbs padarīts, izdevies pat labāk, nekā iecerēts. Strādājot likās, ka kāds vada viņas rokas un pasaka priekšā, kā labāk darīt. Viņa pat nebija apjautusi, ko spēj. Tā bija lieliska sajūta!
Viņa paņēma spoguļstiklu, nospodrināja, un gatavās sveces izvietoja uz tā virsmas. Efekts bija pārsteidzošs, vēl vajadzīgs pareizs apgaismojums. Sieviete iededza vaska sveces, kas līdz šim klusējot bija noskatījušās viņas darbā - vienkāršas, druknas, vīrišķīgas. Viņa novietoja tās spoguļa malā, siltā gaisma lieliski izcēla trauslās, gleznās skaistules.
„Nudien, kā galma ballē!” viņa iesmējās. Paskatījās pulkstenī – ak vai, cik vēls!
Vajadzēja likties uz auss, rīt nebija brīvdiena. Šaurais dīvāniņš, pārklāts ar siltu, rūtainu segu, aicināt aicināja. Jādod atpūta sakarsušajai galva un nolīkušajai mugurai.
Bija žēl nopūst sveces – maigā gaisma slēpa tumšos darbnīcas kaktus, meta mīkstas ēnas un piešķīra krāsām citu, intīmāku toni. Lai vēl brīdi parotājas. Negribējās pārtraukt skaisto mirkli ar tumsas bezcerību.
„Tikai mazliet atpūtināšu muguru,” sieviete teica pati sev, atlaizdamās uz dīvāniņa. Būtu jāpošas naktsguļai, bet mugura neciešami smeldza. Griestos rotaļājās plīvojošo sveču liesmiņu atspulgi. Cik labi... Plaksti nemanot aizvērās.
Telpa uz brīdi mazliet satumsa, tad atkal izgaismojās. Spoguļzāli pāršalca balsu vilnis, tad, atskanot fanfarām, klātesošie sastinga sveicienā – zālē ienāca karaliskā ģimene. Valdnieks, jau sirms, bet vēl arvien apskaužami staltu stāju, cēlā karaliene, kas ar gadiem kļuva arvien izsmalcinātāka. Aiz viņiem – piecas skaistules meitas. Valstī zīlēja – kurš gan kļūs par jauno karali, kad pienāks tas laiks. Minēt varēja daudzus – princeses bija vēl neprecētas, bet iespējamo kandidātu pulks plašs. Šī balle bija nozīmīga - tika aicināti augstmaņi no tuvākas un tālākas apkārtnes, arī kaimiņvalstu prinči bija ieradušies kuplā skaitā. Ne tikai princeses šajā vakarā varēja cerēt uz bildinājumu – neprecētas meitas vēl bija daudzās dižmaņu dzimtās. Tērpu greznumā šim vakaram līdzīgs vēl nebija piedzīvots, acis žilba no rotu mirdzuma.
Šī balle bija karaļpāra jaunākās meitas Lilijas dzimšanas dienas svinības, nu arī pastarīte bija precamā vecumā. Dīvaina iedoma no karaļa puses – viņš neļāva nevienai meitai iziet pie vīra, līdz visas piecas kļūs pilngadīgas. Par šo lēmumu pilī tika piedzīvots ne mazums kurnēšanas, bet tāda bija negrozāma tēva griba.
Tur nu viņas bija – neaptverami skaistās princeses - Roze, Īrisa, Hiacinte, Gerbera, Lilija... Jā, karalis un karaliene varēja būt lepni, viņu karaliskās asinis meitās mirdzēja apskaužami spoži. Tikai nebija troņmantnieka.
Abi saskatījās un saprata viens otru bez vārdiem. Viņus vienoja ne tikai laulības saites – bija arī kāds kopīgs noslēpums. Viņu kāzās pirms divdesmit pieciem gadiem bija ieradies nelūgts viesis - burvis, kas dāvanas vietā bija atnesis ziņu par skaudības dzemdētu lāstu. Līgavas jaunākā māsa bija kārojusi to pašu princi, ar kuru gredzenus mija vecākā. Karaliskajam pārim nebūšot dēlu. No sevis burvis pielika, ka valstī valdīs miers un laime tikai tik ilgi, kamēr karaliskajā ģimenē nebūs skaudības un ienaida. Tikko tie parādīsies, viss ies bojā.
Dēlu tā arī nebija, savas piecas meitas vecāki audzināja saticībā un mīlestībā. Savu pieredzi atminoties, valdnieki baidījās kāzu. Līdz šim no tām izvairīties bija ļāvis karaļa lēmums izdot meitas pie vīra vienlaikus. Tomēr reiz tam bija jānotiek, šī nu bija tā diena, kad tiks izsludināta princešu saderināšanās. Zināmas iepriekšējas vienošanās un ieceres, protams, jau bija, bet pagaidām tika turētas slepenībā.
Galvenais balles iemesls bija Lilijas pilngadības svinības. Jubilāre stāvēja slaida, bikla, trausla, baltā tērpā, ar briljantu diadēmu zeltainajos matos – nu arī viņa drīkstēja ar to greznoties tāpat kā vecākās māsas. Visu skatieni bija pievērsti viņai – visdaiļākajai, kaut gan skaistas bija visas – maigā Roze, noslēpumainā Īrisa, košā Gerbera, mirdzošā Hiacinte...
Taures vēstīja karaļa vēršanos pie viesiem. Ziņa par princešu izprecināšanu tika uzņemta ar gavilēm. Beigsies slepenās intrigas un čukstēšanās, priekšā kāzu svinības, kas ilgs divas nedēļas. Karalis gan brīdināja, ka savu troni vēl netaisās atstāt.
Vecākās princeses to noklausījās ar slēptu smaidu lūpu kaktiņos, tikai Lilija skatījās platām acīm, it kā neaptverdama notiekošo. Māsas pasmīnēja – meitēns tik naivs! Bet nu vairs nestāvēs ceļā. Mazā māsiņa visām bija mīļa, bet pienācis laiks savai laimei. Viņu acis meklēja greznajā pūlī tos, kuriem domās bija apsolīta roka, sirds un viss, kas tur piederas klāt. Nu jau drīz!
Svinības bija grandiozas, mūzika neapklusa ne mirkli, galdi vai lūza no retiem gardumiem, labākie vīni lija straumēm. Dejotāju pulkam laiku pa laikam pievienojās arī karaliskais pāris – viņš zeltainā, viņa – tumši violetā tērpā, viņš stalts un sirms, viņa – cēla un joprojām skaista, ar mirdzošu kroni tumšajos matos. Princesēm nebija laika ne elpu atvilkt, slīdot no vienām rokām citās. Tik brīnišķīgu balli pils neatcerējās piedzīvojusi.
Pulksteņa sitieni vēstīja pusnakti. Apklusa mūzika, visi godbijīgi gaidīja karaļa runu. Piecas princeses ieņēma tām sagatavotos greznos krēslus troņa priekšā. Tad karalis aicināja tos, kas vēlas kļūt par karaliskās ģimenes locekļiem, griezties pie viņa meitām ar bildinājumu. Četras vecākās princeses smaidīja, nu viņām atlika tikai nedaudz pagaidīt... Lilija likās notiekošo vēl neaptveram. Pēc mirkļa tā neizsakāmi samulsa, jo viņas priekšā nostājās veseli pieci rokas tīkotāji. Vecākās māsas nobālušas pielēca kājās – pie Lilijas krēsla stāvēja tie, kurus viņas jau sen bija uzskatījušas par savu īpašumu. Vēl arī bagātais un ievērojamais svešzemju princis, kurš visu vakaru acīm bija sekojis jaunākajai princesei.
„Tu, neliete!” dusmās kā vienā balsī izsaucās visas četras vecākās princeses.
Pēkšņi lielais zāles gala logs ar apdullinošu troksni sašķīda un telpā ielidoja milzīgs pūķis, liesmas dvesdams. Kur vien pieskārās viņa ugunīgā elpa, palika tikai ogles un pelni. Balles viesi panikā metās uz durvīm, kliegdami un cits citu samīdami.
Karalis un karaliene, cieši rokās sadevušies, šausmās skatījās uz monstru, kas sēja iznīcību visapkārt. Te nu bija burvja brīdinājums! Cik ātri tas piepildījās!
Pūķis rēkdams mētāja galvu, tad sāka griezties uz karaliskās ģimenes pusi. Visi stāvēja kā sastinguši, vienīgi Lilija, slaida kā bulta, metās briesmonim pretī. Nezvērs izbrīnā apstājās, ieraugot savā priekšā balto meitenes stāvu, izplestām rokām sargājot savus mīļos. Viņu skatieni sastapās, princese nenolaida drosmē un mīlestībā degošās acis, līdz pūķis novērsās, tūļīgi pagriezās un, smagi vēdinot spārnus, izlidoja pa izsisto logu. Zālē palikušie atviegloti uzelpoja, bet tad ieraudzīja Liliju saļimušu zāles vidū. Uz baltā tērpa pletās sarkans asiņu traips. Viņai sirdī bija trāpījis dzelksnis no pūķa astes, briesmonim ceļoties spārnos.
Kāds troksnis iztraucēja iemigušās sievietes snaudu. Viņa pavēra smagos plakstiņus – darbnīca bija gandrīz tumša, tikai viena svece vēl dega drebošu liesmu. Bet uz galda – ak vai, uz galda bija apgāztu sveču jūklis, spogulis notecējis ar izkusušu vasku. Viņas darbs! Kas gan te bija noticis?
Sveču lējēja pielēca kājās, metās pie galda, drebošām rokām tvēra savas sveces, lai redzētu, kāds postījums nodarīts. Par laimi, vairums bija tikai apgāztas, mazliet jāpielabo greznojumi, un nekas nebūs manāms. Tikai lilijbaltā svece bija pagalam – salūzusi, notriepta ar izkusušu sarkanu parafīnu. Tur vairs neko nevarēja līdzēt..
Kā viņa varēja piemirst, ka darbnīcā reizēm viesojas nelietīga žurka! Sen nebija manīta, nu bija ieradusies. Labi, ka neizcēlās ugunsgrēks!
Bija ļoti žēl sapostītās baltās sveces, tik skaidras savā vienkāršībā un cēlumā... Tādu vairs neizdosies atkārtot, tāpat kā to gaišo, mīlestības pilno bērnības Ziemassvētku noskaņu, kas bija vadījusi meistares rokas, to veidojot.
(25.12.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Zaglis pa vārtrūmēm velk labu maisu
Atnāca, nolika priekšnamā klusi,
Aizgāja tālāk, uz kaimiņu pusi...
Ko man darīt? ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1957
Kopā:6108289
|
| |
| |
|
Autori
