|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Plastmasas sirds | Autors - Arturs M_
| | Komentāri (14)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Vakara krēsla pārņēmusi pasaules nostūrus. Tumsa ielīdusi pat zem sīkākās zāles stobriņa.. Tumsa kā vakara simboliskākais objekts, nesteigdamās ieņem savu kārtējo teritoriju, jo viņa zina, ka ir vakara un nakts valdniece un ka viņas troni neviens nav spējīgs tai atņemt.. Auksts. Pūš diezgan vēss vējš. Ieeju stacijā un dodos uz peronu. Man nedaudz salst. Salst ne jau fiziski, bet garīgi.. Jo zinu, ka tikšanās ar viņu beigsies neveiksmīgi.. Zinu to, ka mēs šķirsimies.. Šķirsimies šodien - šajā dienā, šajās vakara stundās , šajās sekundes milijonsimdaļās..
Negribīgi esmu ticis līdz perona malai.. Vilciens jau stāv un gaida savus kārtējos pasažierus.. No ārpuses pārlaižu skatu vagoniem. Cilvēki jau ir sakāpuši vagonos un gaida, kad vilciens sāks savu ceļojumu. Šeit lejā uz perona redzamas tikai cilvēku galvas. Tās ir kā pīlādžu ogas, ar sarkaniem vaigiem un skābām sejām.. Es iekāpju otrajā vagonā. Tas ir samērā piepildīts. Ieņemu vietu pie loga, iekārtojos un paskatos uz pretī sēdētāju..Tā ir viena tante, kura lasa grāmatu. Manas acis cenšas izlasīt šīs grāmatas nosaukumu.. „Plast..” Neredzēju beigas, jo vilciens pēkšņi sāka kustēties un sieviete savās mēteļa kabatās haotiski sāka meklēt vilciena biļeti, kaut gan kontroliere vēl nenāca.. Tā pat vēl nebija mūsu vagonā.. Savādi, bet fakts. Atrazdama biļeti, sieviete atkal atvēra grāmatu un turpināja lasīt.. Šoreiz es paspēju izlasīt šīs grāmatas nosaukumu, un uz vāka bija rakstīts „Plastmasas sirds”..
Šis nosaukums mani atsvieda atpakaļ realitātē.. Jo apmēram pēc stundas būšu vilciena gala pieturā, kur man būs jāpamet vilciena omulīgais vagons. Vilcienā bija diezgan silts, jo redzēju kā citi pat attaisa siltās rudens jakas.. Bet man ne.. Manas rokas bija tik aukstas kā turētas ledus kompresē uz plaukstu amputēšanu.. Manā galvā plosījās viesuļvētra .. Tā ārdīja visu pēc kārtas.. Neko nežēloja .. Virpulis iesūca manas domas un meta tās pret zemi, pret ēkām, pret dubļiem.. Bezrūpīgi pameta domas kaut kur miskastes malā, novājinātas un ievainotas.. Bet tad viesuļvētra atkal atgriezās.. Jau stiprāka, ja mēram pēc Rihteru skalas.. Tā plosījās jau sirds dziļumos, izraisīdama nekontrolējamas iekšējās sajūtas.. Bet tad iejaucās prāts.. Nospieda sajūtas.. Nomierināja izraisīto viesuļvētru ar sasaldēšanas funkciju, kura piemita prātam.. Iestājās neitralitāte, pilnīga atslēgšanās no prāta, sajūtām un ķermeņa.. Mans skatiens iegrima vilciena loga rūtīs kā sapiņķerējušās zivis zvejas tīklā.. Tā es nosēdēju līdz gala pieturai.. Attapos tajā brīdī, kad vilciena ierīce ziņoja „Galapunkts”..
Es biju atbraucis.. Izkāpu no vagona un automātiski devos uz priekšu.. Gāju lēnām, jo gribēju, lai cilvēku masa izplūst pa malu malām.. Mums turpat pie stacijas bija norunāta satikšanās. Bija jāsatiekas ar viņu.. Smagi.. Smagi pacelt katru soli un spert uz priekšu, jo zinu, ka viņa mani sagaidīs, kā vienmēr.. Viņa...Viņa.. Viņa ir tā ,kas vienkārši paņēma naglu un iedūra man sirdī, nedomādama par sekām.. Mana sirds arī šobrīd asiņoja kā traka.. Tā kliedza un vaimanāja no sāpēm.. Bet diemžēl es tai nespēju palīdzēt.. Es nezināju kā to vispār varēja izārstēt.. Jo mana sirds ir dzīva.. Es jau neesmu lelle ar plastmasas sirdi.. Es neesmu.. Es nepiedodu krāpšanu.. Es nepiedodu nodevību... Es neesmu lelle.. Neesmu ar plastmasas sirdi.. Nē..
Biju ticis līdz norunātajai vietai.. Viņas vēl nebija.. Iegāju stacijā, lai nopirktu biļeti atpakaļ uz Rīgu.. Viņas joprojām nebija.. Piezvanīju.. Pateica, lai eju pretī pa attiecīgo ceļu.. Sāku iet... Jau bija diezgan vēls.. Vājas laternas apspīdēja ceļu.. Tās bija kā žņaugs pār manu ķermeni.. Kreisajā ceļa pusē stāvēja koki kā nodzērušies veči.. Tie meta diezgan šaušalīgas ēnas un trotuāru.. Bet man bija vienalga.. Centos tālumā saskatīt viņu, bet nesanāca, tumsas dēļ.. Gāju .. Gāju.. Gāju ar noliegtu galvu kā uz nošaušanu.. Daži cilvēki man pagāja garām, bet uz tiem es pat nepaskatījos.. Man bija pilnīgi vienalga, kas man šobrīd paiet garām.. Tā gandrīz pagāju garām arī viņai, jo biju iegrimis savā domu pasaulē.. Viņa mani bija pamanījusi un izkliedza nedaudz piesmakušu „Sveiks”.. Es pēkšņi attapos no sevis tirdīšanas.. Pazinu viņas balsi.. Tik skaistu, spēcīgu, varenu.. Mēs neapskāvāmies.. Tikai sasveicinājāmies.. Tālāk turpinājām nožēlojamo ceļu kopā.. Mums abiem bija bail paskatīties viens otram acīs.. Bail no acu kontakta.. Bail..
Mēs nostaigājām un norunājām pa viņas pilsētu vairākas stundas.. Katram iekšā bija savs stāsts, ko viens otram vēlējāmies izstāstīt.. Tikai diemžēl mūsu stāsti bija dažādi.. Nespējām atrast turpinājumu mūsu attiecībām.. Spējām tikai strīdēties, mest kaut kādus argumentus viens otram acīs.. Jūtu iespaidā bija grūti arī klausīties viņā.. Un viņai noteikti likās, ka es neklausos.. Un man likās ,ka viņa neklausās manī.. Pilnīgi neklausās.. Bet es centos izstāstīt savu stāstu pēc iespējas precīzāk.. Bez atkāpēm.. Bez kļūdām.. Mēs atcirtāmies kā koks pret koku.. Kļuva jau ļoti vēls.. Man bija jādodas uz mājām.. Mēs devāmies uz staciju, nokļūdami tajā mēs iegājām iekšā, apskatījāmies cikos attiet vilciens uz Rīgu.. Bija vēl laiks, tāpēc turpat stacijā apsēdāmies uz soliņa.. Nekur tālu mūsu sarunās mēs netikām.. Es spētu viņai piedot nodevību, ja viņa atzītu, ka viņa tomēr bija vainīga.. Vainīga pie šīs situācijas.. Bet ne.. Viņa to neatzina.. Viņa aizbildinājās ar to, ka bija piedzērusies un nespēja kontrolēt sevi.. Viņas attaisnojums man bija pilnīgi nederīgs.. Es nespēju piedod nodevību.. Nespēju pieņemt to, ka viņa skūpstījās ar citu, mīlēdama mani..
Sēdējām.. Līdz vilcienam bija kādas divdesmit minūtes.. Sēdējām kādu laiku klusumā.. Klusums bija mans draugs tajā mirklī.. Tas ienesa patīkamas skaņas manās ausīs.. Kaut gan man tik ļoti gribējās kliegt un raudāt.. Es sevī iekšā trīcēju tik ļoti, ka baidījos izdvest kādu vārdu, jo mana balss mani nodeva.. Biju satriekts.. Nezināju vairs, ko teikt.. Tās bija atvadas.. Klusumā izbaudītas atvadas no viņas.. Turēju asaras sevī.. Kaut gan, ja tās parādītos man nebūtu kauns.. Jo .. Pēdējās minūtes kopā ar šo cilvēku, pēdējais tuvības attālums.. Nevarēju mierīgi nosēdēt.. Visu laiku tirdījos kā psihopātiska būtne.. Biju kā saziepēta un neizskalota lupata.. Viņa aizgāja pie kafijas automāta un nopirka sev kafiju.. Es skatījos uz viņu visu šo laiku.. Zināju, ka tie ir pēdējie acu skatieni uz viņas pusi... Skatījos kā noasiņots.. Viņa atgriezās pie soliņa, uz kura sēdējām, un atkal mans acu skaties noslīga grīdā.. Galvā skaitījās sekundes līdz sprādzienam.. Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens...
Sēdēdams un blenzdams grīdā, es viņai teicu, lai dodas prom.. Lai iet.. Lai negaida manu vilcienu.. Lai dodas.. Viņu gaida draugi.. Lai nekavējas.. Lai iet.. Mēs sapratām, ka viss ir beidzies.. Es vairs nevarēju izturēt viņas klātbūtni... Vienkārši gribējās raudāt... NEKO VAIRĀK.. Mana sirds bija saplēsta kā veca drēbe.. Viņa piecēlās un aizgāja.. Es pavadīju viņu ar savu pēdējo, patiešām pēdējo acu skatienu.. Viņa aizgāja no manas dzīves un es aizgāju no viņas .. Šausmīgi sāpēja.. Sēdēju kā nosists... Sirds kā sakarsēta dzelzs kūpēja.. Es zināju, ka šīs ir beigas.. Beigas mūsu attiecībām..
Iekāpu vilcienā.. Vagonā bija tikai daži cilvēki.. Nejutu sevi.. Bet sirds raudāja.. Raudāja kā maza muļķe.. Raudāja lielām un asiņainām asarām.. Biju iekšēji miris.. Bet sapratu, cik ļoti viņu mīlu.. Mīlu , mīlu, mīlu... Bez viņas nespēšu tālāk.. Biju iekšēji miris.. Viņa mani nogalināja.. Esmu nogalināts.. Sirds raud..
(10.10.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Mēness palīdz smaidīt,
Zvaigznes ciemos lūdz -
Jauno gadu gaidot
Prieka nedrīkst trūkt! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2120
Kopā:6108452
|
| |
| |
|
Autori
