|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Uz balkona. | Autors - Sidra
| | Komentāri (15)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Uz balkona vecmammas iestādītajās kresēs atkal kāds iemetis benčiku. Kā man riebjas dzīvot ceturtajā stāvā! Labāk jau uz jumta, tad uz mani varētu spļaut visas debesis ar visu iepuvušo zelta maliņu. Kaut gan manām debesīm pat tādas nav. Man ir tikai pretīgais, melnbaltais cilindra šaurums, no kura zaķi tik un tā nelec ārā, burkānus un kāpostus negrauž. Amizanti, bet vienīgais, ko viņi dara – bāž savu uzmācīgo, pūkaino ļipu man sejā, kāpjot uz varžacīm, tāpat kā visi, kuriem kārtējo reizi neapmierina mana rīcība.
Rītdien atkal būs jauna diena, piecelšos, paskatīšos spogulī un, kāds pārsteigums, ieraudzīšu savu morga zilganbālo seju un domāšu: „Kaut man vispār nebūtu seja!” Vismaz varētu raudāt un neviens tāpat neredzētu.
Varu saderēt, ka mamma istabā neienāks, jo viņa to nav darījusi jau, apmēram, nedēļu. Es nezinu, kur viņa ir, droši vien atkal mēģina saslaucīt tos mēslus, kurus izgāzusi, ceru, ka viņa nezaudēs darbu.
Kaimiņš iebrāžas manā dzīvoklī, it kā es nezinātu kāpēc! Viņam ir apriebies, ka dziedu katru rītu vai, pareizāk, bļauju par to, ka man ir cigarešu deficīts, bet mātes nav mājās, kaut gan viņa tāpat man nedotu naudu. Mēģināšu satīt papīrītī omes kreses, moška varēs uzšķilt.
Sirdī un galvā tāds vakuums, manuprāt, atslēgšos, bet laiks rādīs, varbūt tomēr dedzināšu savas mantas. Kāda no tām jēga? Tāpat viņas smird pēc netīrumiem un tabakas, dažreiz arī pēc vēmekļiem. Brīnos, kā man vispār pietiek spēka paelpot, kaut es varētu, kaut es būtu tik drosmīga un izlektu pa logu. Arī no tā nebūtu jēgas, jo nama pārvaldnieks atkal nav nopļāvis zāli un kritiens būtu nepieklājīgi mīksts un vēlme salauzt kaulus pārvērstos, labākajā gadījumā, nosēdienā uz kāda kaimiņu kaķa, pret kuru es neizjustu žēlumu, jo man no tiem maucīgajiem, neatkarīgajiem radījumiem ir alerģija. Ak, nabaga kaķi! Tomēr dažkārt liekas, ka arī kaķi ir cilvēki, piedodiet, bet viņi vismaz nav tik ļaunpieminīgi. Jā un cilvēkiem arī nav deviņas dzīvības.
Vēl ir palikušas neglābjami daudz stundas līdz man beigsies tinte un klade, no kuras regulāri plēšu lapas. Saule arī šodien tāda pelēka, gluži kā es, tikai es neesmu saule. Pieceļos, ieslidoju vannas istabā un skatos izlietnē, varbūt pietiks spēka uzspiest zobu pastu, bet varbūt nepietiks spēka pat atliet. Uz tualetes poda es vairs nesēdēšu, kanalizācija sabojājusies un nevar nolaist ūdeni. Man atkal no vēja sasprēgājušas lūpas. Šodien secināju, ka pienāk tāds brīdis, kad lūpu balzams ir jāķeksē ar pirkstu pašam, jo rullītis vairs nedarbojas. Katram tāds brīdis pienāk.
Saņēmu drosmi un izgāju ārā uz balkona. Varbūt tu neticēsi, bet esmu patoloģiska mele.
(07.10.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
Ljurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2186
Kopā:7207545
|
| |
| |
|
Autori
