|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vecais sētnieks | Ievietojis: Lilya |
Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Reiz, mūsdienu izpratnē ļoti senos laikos(pirms pusgada), dzīvoja kāds sētnieks - mazliet izklaidīgs, bet visādi citādi jauks vīrelis. Darbu viņš veica rūpīgi, vismaz tur, kur atcerējās to izdarīt, savu dzīvesvietu ļoti mīlēja un ne par kādu naudu nebūtu to atstājis. Pret visiem izturējās jauki, tikai dažreiz nostrostēja kādu nepaklausīgu puišeli, kas spļāva uz zemes saulespuķu sēkliņas vai ko tamlīdzīgu. Viss bija jauki, līdz kādā dienā...
Rīts sākās tāpat, kā vienmēr - vecais sētnieks paņēma savu slotu, kuru viņš nebija mainījis jau gadiem, noputējušo liekšķeri un devās savās ierastajās gaitās. Patīrīt te, saslaucīt tur, apsveicināties ar kaimiņiem, paglaudīt sunīti vai kaķīti, sagrābt lapas, mazliet atpūsties... Īsāk sakot, strādāt. Diemžēl bieži vien vecajam sētniekam, kas, kā jau teicu, bija izklaidīgs, darot vienu darbu, aizmirsās pabeigt iepriekšējo. Aizejot sasveicināties ar kādu kaimiņu, viņš varēja pilnībā aizmirst par to, kas stāvēja viņam blakus un palika pusvārdā, paglaudot suni vai kaķi varēja aizmirsties saslaucīt gružus un vēl, un vēl... Parasti mājas iedzīvotāji tam nepievērsa uzmanību, jo sētnieks bija diezgan cienījamā vecumā un gandrīz visu iemīļots. Tomēr šorīt kāda kundze, kura reti kad bija ar ko apmierināta, nolēma veco kungu nostrostēt. Ejot uz darbu, viņa bija iekāpusi kādā no sētnieka nesaslaucītajām gružu kaudzēm, un, tā kā rīts jau tā nebija iesācies veiksmīgi, viņas mērs bija pilns. Vecais sētnieks tajā brīdī bija apsēdies mazliet izbaudīt jauko rītu, tāpēc kundzes pēkšņā parādīšanās sētnieku pārsteidza.
“Paklausies, sētniek, es jau pietiekami ilgi esmu pacietusi tavu izklaidību, bet nu jau vienreiz ir par daudz! Vai tiešām tev ir tik grūti pabeigt savu darbu?! Es no rīta neceļos tikai tāpēc, lai iekāptu kādā no čupām, kuras tu pats esi sataisījis un aizmirsis aizvākt. Vai nu tu savāksies un darīsi savu darbu kā pienākas, vai arī es došos sūdzēties un tu paliksi bez darba!”
Vecais sētnieks bija pamatīgi satriekts. Vērojot sievieti aizejam, viņš pārdomāja viņas teikto un secināja, ka laiku pa laikam viņš tiešām ir izklaidīgs un aizmirst pabeigt iesākto. Viņš bija apņēmības pilns laboties un devās saslaucīt to pašu nelaimīgo gružu kaudzi, kurā bija iekāpusi īgnā sieviete. Tomēr savākt to neizdevās, jo tieši tajā brīdī garām gāja kāds kaimiņš, ar kuru sētniekam kā vienmēr vajadzēja sasveicināties. Par savu apņemšanos viņš atcerējās tikai pēcpusdienā, kad gruži jau atkal bija izmētāti kur kurais. Vecais sētnieks ilgi domāja, kā lai labojas un nezaudē savu iemīļoto darbu. Tā kā nekas jēdzīgs prātā nenāca, viņš devās uz tuvējo dīķi pamakšķerēt. Dīķī nebija daudz zivju, bet vecajam vīram galvenais bija sakopot domas, tāpēc lomam liela uzmanība netika pievērsta. Tāpēc brīdī, kad tika izvilkta dīvainā zivtele, sētnieks neko īpašu vēl nemanīja. To, ka kaut kas laikam īsti nav kārtībā, viņš pamanīja tad, kad viņa loms pēkšņi ierunājās “Paklau, tu mani dīķī atpakaļ domā laist vai nē?”
Ja vecais sētnieks jau nesēdētu zālītē, no pārsteiguma viņš būtu apkritis turpat uz vietas. Tā kā krist nebija kur, viņš sāka zivi nopētīt. Ja zivs nerunātu un nebūtu spilgti zaļā krāsā, to varētu sajaukt ar jebkuru citu spuraini, kas peldēja dīķī. Vecais sētnieks drebošā balsī jautāja dīvainajai zivij: “Kas tu esi?”
- “Es esmu Zelta Zivtiņa”
-“Kas?!?”
-“Zelta Zivtiņa!!!”
-“Nu gan tu melo, zelta zivtiņas taču ir zeltainā krāsā.”
-“Nu es esmu moderna zivs, mainu imidžu reizi mēnesī”
-“Tad tu arī vēlēšanās izpildi?”
-“Vispār es esmu brīvdienās atbraukusi, bet, ja palaidīsi mani atpakaļ dīķī, vienu izpildīšu.”
Sētnieks, kurš jutās tā, it kā tas viss būtu sapnis, pēkšņi atcerējās, kāpēc vispār bija nācis makšķerēt. Viņš taču vēlējās kļūt uzmanīgāks un mazāk izklaidīgs! Tāpēc viņš zivij teica: “Es tevi palaidīšu atpakaļ dīķī, bet tev mani jāpadara mazāk izklaidīgu”
-“Darīts,” teica zelta zivtiņa, “tagad palaid mani dīķī”
-“Pagaidi, vai man būs iespēja savu vēlēšanos atsaukt? Ja nu gadījumā man kaut kas nepatiks?”
-“Ak jā, man taču tev bija jāiedod vēlmju līgums. Kā jau tu tur pats izlasīsi, tev ir iespēja 14 dienas izmēģināt savu vēlēšanos. Ja līdz tam laikam viss būs kārtībā, varēsi dzīvot tālāk. Ja tev kaut kas nepatiks, nāc atpakaļ un skatīsimies, ko varam labot. Bet atceries – es gaidīšu tikai 14 dienas!”
Tā nu vecais sētnieks palaida moderno zelta zivtiņu atpakaļ dīķī, paņēma vēlmju līgumu un devās mājās. Viņš nespēja vien sagaidīt rītu, kad doties darbā un izmēģināt pastrādāt.
Tā pienāca rīts. Vecais sētnieks ātri piecēlās, paķēra savus darbarīkus un devās lielajā slaucīšanas darbā. Viņam veicās lieliski, viss tika sakopts, nebija nevienas gružu kaudzes, ko sētnieks nesavāktu. Tomēr dienas beigās sētnieks saprata, ka kaut kas nebija tā kā vajag. Pārdomājot visu dienas kārtību sētnieks saprata, ka viņš visa darba laikā nebija pasveicinājis nevienu no saviem kaimiņiem, kas par vecā vīra izdarībām bija diezgan pārsteigti. Viņš apņēmās nākamajā rītā šo kļūdu labot, bet nekas nesanāca – sētnieks atkal bija tā iedziļinājies darbā, ka jau atkal neievēroja neko citu. Un tā tas turpinājās 2 nedēļas. Visi kaimiņi bija sarūgtināti, ka vecais sētnieks vairs nerunā ar viņiem, un pats vīrs bija skumīgs, jo viņam pietrūka šo sarunu. Tā nu viņš atcerējās, ka šodien bija pēdējā diena, kad bija iespējams atsaukt savu vēlēšanos. Viņš ilgi domāja, kā būtu labāk, bet beigu beigās izšķīrās par to, ka viņš vēlas būt tāds kā iepriekš, jo labāk taču ir justies laimīgam nekā mūžīgi skumt.
Tā nu viņš devās atpakaļ uz dīķi un paziņoja zivtiņai, kura nu jau bija spilgti rozā, ka viņš savu vēlēšanos atsaukt. Tas tika izdarīts, un tā zelta zivtiņa ar veco sētnieku atvadījās kā draugi.
Lai gan neviens nezina, vai tā ir patiesība, pusgadu pēc šī notikuma runā, ka vecais sētnieks vēl aizvien ir izklaidīgs, bet laimīgāks nekā jebkad agrāk. Laikam jau arī vecumdienās var iemācīties ko jaunu...
Bet par zelta zivtiņu... Protams, neviens jau precīzi pateikt nevar, bet pēdējās ziņas liecina, ka viņa devusies ceļojumā pa pasauli un redzēta ne tikai upēs, bet arī kanalizācijas notekās – ekstrēmā tūre.
(10.08.2008) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Salavecis pieri kasa
Daavanas pa zemi lasa,
Taalaak pabraukt nevareeja,
Staltais briedis avareeja! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
