|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Nebeidzamais stāsts | | Ievietojis: Kl |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Zvaigznēs zīmējot sejas,
Mūsu smaidi griež dejas,
Un vārdi no dzejas
Vēsta, ka ne mīts, ka redzams austam rīts,
Ne mīts, ka ar tevi tumsa sāk klīst,
Ne mīts, ka viss vairāk kā īsts,
Gaismā caur tumsu mīlēts ne tumsā caur gaismu nīsts.
Mīļā, es negribu dziedāt mīlas dziesmas, bet šī nav tāda,
Tik patiesa mīlestība iekš katra mana vārda,
Kad skatieni saplūst, kad esam blakus
Brīžos, brīžos, kas padara trakus,
Kad pasaule zūd un padara mūs aklus.
Kl’ & Mady
Tas, ko tikai mēs mākam radīt,
Augstāk par zemi, par debesīm zemāk,
Ar tevi kopā pat Zeme griežas lēnāk.
Un gluži kā senāk
Reiz rakstīja Šekspīrs,
Ka mēdz būt brīnums tik gaišs un tīrs,
Kas liek savādāk elpot, savādāk just,
Gaismā smieties, bet kaisles tumsā zust
Es dzīvoju saulrietā, dzirdot kā sirds tava pukst
Ritmā tādā, kā mana sirds pukst,
Un brīži, kad realitāte kopā ar sapņiem plūst,
Debesis deg un zeme kūst,
Ir brīži ar tevi, brīži, kad siltie vēji no nebeidzamā stāsta sāk pūst.
Par to, ka vēlās, vēlās naktīs
Gribas dziedāt tādās lēnās, sapņainās taktīs,
Par to, ka šīs domas paceļ spārnos, tik vieglas,
Par skaistu, lai laikā un telpā tām būtu vietas,
Šī nebeidzamā stāsta lappuses mūsu jūtām sietas,
Tevi mīlu, taču zini, ka manai sirdij tā liekas.
Tava balss pat caur vēju mani sauc,
Kad bezmiega stundas prātu man jauc.
Pie zemes vairs neturas kājas, lidojums brīvs,
Liekas, ka esmu vairāk kā dzīvs.
Šis nebeidzamais stāsts liekas kā lāsts,
Bet mīļā nepārproti, vienkārši nekas siltāks nav kā tavs glāsts,
Kvēlāks par skūpstu, skatienu dzidru,
Smaidu un sirdspukstus, ko dzirdu,
Par to es liktu savu dzīvību, lai mirtu.
Un kā ar līmi salīmēti augumi,
Maigās lūpas kā paradīzes saldumi,
Klusi vārdi, kaislīgas elsas,
Kā bez gaisa, kā bez elpas,
Ne laika, ne telpas,
Tik nebeidzamas alkas.
Tavs vārds sapņotāja dienasgrāmatā ir rakstīts no nedzēšamas tintes spalvas.
Un, ja dzīve reiz mani izkausēs kā zaldātiņu no alvas,
Tavs vārds nedzēsīsies ne no manas sirds, ne no galvas.
Un dzirdot sapņaino balsi,
Rakstās zvaigznes, kuras griež tikai mums saprotamu mīlas valsi,
Stindzinoši vēsu, karstas kvēles pilnu kā Alpi,
Mīļā, mēs esam viens otra kaisles kalpi.
Tu esi sapnis, ko izsapņot nav manos spēkos,
Pat sajūta tev blakus naktī dienu atspēkos,
Liktenis griež cenas augstas, lai iepītos es grēkos,
Es atpērkos,
Lai tikai ar tevi iemigtu vakaros vēlos,
Tikai tevi, tikai tevi – tas ir viss, ko es vēlos
Par to, ka vēlās, vēlās naktīs
Gribas dziedāt tādās lēnās, sapņainās taktīs,
Par to, ka šīs domas paceļ spārnos, tik vieglas,
Par skaistu, lai laikā un telpā tām būtu vietas,
Šī nebeidzamā stāsta lappuses mūsu jūtām sietas,
Tevi mīlu, taču zini, ka manai sirdij tā liekas.
(05.03.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1479
Kopā:6121648
|
| |
| |
|
Autori
