|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Liktenīgais pagrieziens dzīves krustcelēs | Autors - Titanija
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņa bija viss. Viņa bija visi. Neviena nebija gudrāka, neviena nebija izskatīgāka, kur nu vēl bagātāka! Ko vēl ne! Tas nekas, ka neveicās ne latviešu valodā, ne matemātikā- tas jau nebija galvenais. Tas nekas, ka bijušie draugi dažkārt nikni sauca viņu par augstprātīgo egoisti. Tas bija nieks! Lilijai taču bija tik daudz jaunu draugu, vairāk nekā visiem vecajiem kopā! Reiz bijusī draudzene nikni izmeta, ka viņai trūkstot dvēseles skaistuma un vēl kaut kādas aplamības. Dvēseles skaistuma? Kādas muļķības! Viņa bija visskaistākā no visiem, visbagātākā! Viņai vienmēr bija jaunākās kurpes un modernākās drēbes. Kādu skaistumu vēl vajadzēja? Lilijas dvēsele bija visskaistākā, jo seju vienmēr klāja prasmīgs grims un elkonī karājās Gucci somiņa. Un puiši... tie vienmēr slāja viņai pakaļ kā izsalkuši suņi. Lūk, kur bija patiesais skaistums, ne jau kaut kādā dvēselē. Viņa bija viss... Viņa bija...
Ak, kas gan būtu domājis, ka liktenīgais vakars viņas dzīvē tiešām izrādīsies liktenīgs. Šovakar bija īpašs notikums –pirmais patstāvīgais brauciens ar jauno automašīnu. Kurš gan varēja paredzēt, ka tas izvērtīsies par katastrofu, ka visa viņas dzīve sagriezīsies kājām gaisā.... Tumsa... pagrieziens... divi žilbinošas gaismas kūļi... trieciens... migla...
Atvērusi acis, meitene apkārt redzēja tikai miglu. Kur gan viņa atradās? Kas šī bija par vietu? Visapkārt pletās tikai migla, kas skatam aizsedza ko tādu, no kā viņa neizsakāmi baidījās. Likās, ka aiz miglas vāliem slēpjas kas tāds, kas varētu nodarīt pāri. Pēkšņi migla sāka izklīst un visu pieskandināja dobja balss.
-Sper soli tuvāk, lai varu izlaist tevi cauri aizsaules vārtiem, -tā stingri teica. Lilija, samulsusi no balss biedējoši dziļā tembra, soli atkāpās. Aizsaules vārtiem? Nē, tas taču nebija iespējams! Viņa taču nebija... mirusi!
-Vai es esmu mirusi? -viņa neticīgi jautāja, un drebošajā balsī ieskanējās gan neticība, gan lūgums.
- Vēl ne, taču drīz tu mirsi, lai saņemtu to, ko pelnījusi, -balss pat nenotrīcēja, atbildot uz jautājumu. „NĒ!” kliedza meitenes prāts, taču lūpas nespēja izdvest ne skaņu. Tas nebija iespējams! Likās, ka asinis sastingst dzīslās. Likās, ka viss ir tikai ļauns murgs, un tā tam arī vajadzēja būt, taču... kaut kas bija biedējoši reāls. Vai tā bija balss, vai smacējošā migla, varbūt tā bija apziņa, ka viņa vienmēr nāvi bija vēlējusi citiem. Ak, nē! Kāpēc? Tā nedrīkstēja būt, nedrīkstēja taču...
-Vai tev ir kāds iemesls dzīvot? –balss it kā „starp citu” jautāja, un Lilijas prātā kā spoža lampiņa iedegās cerība. Jā. Jā! JĀ! Bija tik daudz sapņu, ko viņa bija gribējusi īstenot, tik daudz cerību, ko vēlējās piepildīt, tik daudz bija jāizdara, bet... pēkšņi viss bija nez kur pagaisis. Reiz bija gan sapņi, gan cerības, reiz arī pašai dzīvei bija jēga, taču tagad... Atmiņas kā skābe izplūda pa vēnām, dedzinot no iekšpuses. Likās, ka tās sagrauž visus audus un sakausē tos vienā pretīgā masā. Pēkšņi Lilija jutās kaila un neaizsargāta. Šeit nebija ne naudas, ne varas, ne ietekmes, ne draugu, kas spētu pasargāt no nezināmā un biedējošā. Šeit viņa bija viena pati- bez mērķa dzīvot... bet reiz viņai tas bija bijis! Kur gan viņa nonāks? Vai ellē? Šī biedējošā doma lika Lilijai sastingt bailēs. Nē! Ak, ja vien spētu atcerēties kaut vienu iemeslu dzīvot... vienu patiesu laimes, nesavtības mirkli... mirkli no aizmirstības.
Pēkšņi meitenei sareiba galva. Likās, it kā kāds būtu iesitis pa pakausi. Acīs satumsa. Biedējošā balss kaut ko kliedza, bet tagad tai pievienojās vēl citas balsis, kas likās skanam no pagātnes. Mīļās, tik labi pazīstamās un aizmirstās balsis. Šķita, ka šīs balsis vēlas izvilkt Liliju ārā no moku bezdibeņa. Tā gribējās tām sekot, bet...
Viņa pamodās tuksnesī. Uz savām rokām meitene sajuta asaras, taču tās nebija viņējās. Tās bija kāda cita asaras –siltas un maigas, aicinošas. Sirds sāpīgi sarāvās, atceroties laiku, kad viņai bija trīs patiesi draugi. Likās, ka draudzība izjukusi tik sen, bet atmiņas bija dzīvas... dzīvākas par viņu pašu. Šoreiz raudāt sāka Lilija. Asaras, kas citkārt spēja radīt veselu asaru jūru, izkalta uz meitenes vaigiem, atstājot tajos dziļas sāpju rievas, kas savā mūžīgumā un dziļumā varētu līdzināties aizām, kas iestiepjas dziļi klusuma kapā.
Viņas agrāk tik skanīgo balsi vējš aiznesa prom un apraka kaut kur smiltīs. Viņa vairs necentās to atrast -kājas bija iestigušas smiltīs. Viņa bija gaidījusi pārāk ilgi... bija nokavējusi, bija zaudējusi vislielākos dārgumus –savu dzīvi, savus draugus, savas cerības un mērķus... un sevi.
Viņa stāvēja tuksneša vidū...
Pēdējais glābiņš pazuda aiz smilšu kalniem, iekrāsojot debesis aukstās nolemtības krāsās. Tikai meitenes strauji pukstošā sirds lika saprast, ka viņa vēl ir. Drīz TĀ Viņu aprīs un ieraus savā mūžīgajā bezdibenī. TĀ ieraus Liliju tur, no kurienes vairs nevar atgriezties... nekurienē...
Ak, kāda parodija! Likās- gan dzīve, gan nāve bija ar viņu izspēlējusi to ļaunāko joku. Likās, ka pat nāve ir nolēmusi likt meitenei to pārdzīvot vēlreiz. Tā atstāja meiteni TUMSAI, bet viņa.. Viņa darīja, ko tādu, ko nebija spējusi izdarīt dzīves laikā... Viņa stājās TUMSAI pretī, ļāva tai šauties caur savu dvēseli un prātu.
Viņa nebēga... lēnām pagriezās riņķī un pamanīja to, ko palaida garām pirmo reizi bēgot. Meitene pamanīja, ka tumšās debesis ir pilnas zvaigžņu. Pār galvu kā milzu varavīksne lējās Piena Ceļš. Un nu viņa saprata... Bija cerība, cerība, ka rītdiena tomēr pienāks.
Kāpēc gan arī dzīvei Lilija nebija ļāvusi sev dot šo cerību... kāpēc?
Atvērusi acis, viņa apkārt redzēja tikai miglu. Taču šī migla bija nedaudz citādāka kā iepriekšējo reizi. Aiz tās slēpās kas tāds, ko viņa neizsakāmi alka ieraudzīt, sajust. Kad meitene samirkšķināja acis, migla pamazām sāka izklīst. Viņa nespēja pakustēties, taču tas nebija galvenais. Viņa bija dzīva! Viņa bija atpakaļ! Bija jāatgūst zaudētais, draugi! Beidzot bija jāatgūst tā jaukā, bezrūpīgā meitene, ko nauda un vara bija ierāvusi kaut kur dziļi augstprātības atvarā. Dvēseles skaidrība! Viņas dvēsele bija ieputināta smilšu jūrā, taču viņa cīnīsies! Viņa izgrābs smiltis un iedēstīs kokus –daudz, daudz koku- un zāli –sulīgi zaļu zāli. Ak, tik daudz kas bija jāpaveic...taču... kaut kas nebija pareizi...
Meitene palūkojās uz palātu, kurā gulēja. Pie gultas, cieši sažņaugusi Lilijas roku, gulēja meitene rudiem, spurainiem matiem. Viņa juta, kā pār vaigu norit asara. Atkrituši uz pretējās gultas gulēja divi puiši. Viņa centās saukt, bet tas neizdevās, mute bija sausa. Viņa centās pakustināt roku, un, šķiet, ka tas izdevās, jo rudmatainā meitene pacēla galvu. Acis bija pietūkušas no ilgās raudāšanas, mute pārsteigumā un priekā iepletās. Meitene kaut ko teica, puiši pieleca no gultas un nometās pie gultas. Viņu lūpas kaut ko teica, bet Lilija to nedzirdēja. Likās, ka ausīs dun milzīgs ūdenskritums, likās, ka tas aizslauka prom realitāti, atkal ievedot viņu maldu purvā.
Šīs trīs sejas... tik pazīstamās sejas, ko pavisam nesen viņa bija uzlūkojusi ar nicinājumu, bija līdzās... sāpju un pārdzīvojumu pilnas. Atmiņā neskaidri uzpeldēja vārdi: „Cel galvu augšā un ar kājām turies pie zemes!” Pēc šī moto viņa bija dzīvojusi, bet, ai, cik nepareizi viņa bija to sapratusi! Ne jau galvu Lilija bija pacēlusi, tas bija viņas deguns, kas stūma mākoņus... Visa dzīve bija veltīga... Nē, nebija viss! Šīs trīs sejas nebija pametušas viņu, tās bija līdzās. Tās bija palīdzējušas viņai izrauties no moku un māņu bezdibeņa. Tās bija atgriezušas viņu pašu –īsto Liliju, ne to no Aizspogulijas...
Tas bija viss! Un tad, pirmo reizi dzīvē, meitenes sirdī ielija prieks. Patiess prieks, kas lēnām piepildīja katru šūniņu. Lilija pasmaidīja un vairs nejuta sāpes. Visa viņas būtība tiecās pretī debesīm, augšup –tikai augšup. Viņa traucās uz debesīm līdz ar putniem, augstāk par tiem, augstāk par zvaigznēm, augstāk...tur, kur nedz naudai, nedz varai nebūs nozīmes, tur, kur galvenais ir tikai dvēseles skaistums, tur, kur vienmēr skanēs draugu skanīgie smiekli, -kur viņas dvēsele dzīvos mūžam...
(03.03.2008) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1596
Kopā:6107928
|
| |
| |
|
Autori
