|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | 27.02.2oo8 | Ievietojis: Ilze1 |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Piepīpētie pelnu trauki mētājās pa galdu, viņas mati meta vizuļojošu gaismu...es sēdēju un smēķēju kādu piekto cigareti pēc kārtas, un acis nenolaizdams, skatījos uz viņas matiem rīta saulē. Es viņai nepieskāros, es neuzdrošinājos ne vakar, ne arī tagad. Mani pārņēma tāda iedvesma, pārņēma tik izmisuma pilns prieks, pārņēma sajūta, kā kādreiz bērnībā, ieejot virtuvē, kur uz galda stāvēja jaunie kartupeļi pārbērti ar dillēm...man saskrēja mutē siekalas, gribēju nospļauties, bet nebija kur,...es klusītēm savācu pilnos pelnu traukus un aiznesu uz virtuvi. Par daudz man atmiņu šai naktij, par daudz nelaimīgu sagadīšanos, kuras mani atveda uz šo māju, un pie viņas, manā dzīvoklī. Pie manis viņa nenāca, es atnācu pie viņas. Mazgājot pelnu traukus skatījos uz savām nopulētajām flīzītēm, skatījos kā tek ūdens, es vienkārši skatījos un man nenojuka neviena doma, kuru biju izdomājis pa nakti, sargādams viņu no ļaunuma un dienvidu vēja...mani nodomi tīri, tīri kā dimanta oliņa. Es atgriezos istabā un turpināju skatīties uz viņas siluetu un segu kaudzi...domas, domas. Nolādēts, ko es darīšu, kad viņa piecelsies, kur es iešu, ko es domāšu, kad viņa ar savām izteiksmīgajām acīm manī skatīsies un jautās pēc kafijas krūzes...pēc kafijas krūzes...ko es darīšu ja viņa nemaz nejautās pēc kafijas, ja viņa palūgs man iziet no istabas, kad pati gribēs saģērbties... es iešu tad laukā no istabas un meklēšu patvērumu virtuvē...uzvārīšu kafiju sev un viņai...bet ja viņa neienāks virtuvē, ja viņa vienkārši aizies prom, ko es darīšu tad...
Es nevaru izlikties, ka nekā nejūtu, ka nekā nav, es nevaru izlikties, ka mana sirds nepukst straujāk, kad viņa ir blakus...es tikai domāju par sevi. Man nemaz neinteresē kā jūtās viņa un kāpēc viņa pie manis atnāca... Bet kāpēc?? Vai es pats to zinu...zinu. ne jau pēc cukura viņa pie manis nāca, un ne jau pēc cigaretēm. Es savā bezrūpībā atvēru viņai savas ārdurvis, viņa neienāca, bet palūdza man lietussargu. Es stāvēju bez elpas, un galvā šaudījās domas, kāpēc tieši tagad, kad manī vismazāk modrības, atnāca meitene un taujāja pēc lietussarga. Kas viņa bija, un kāpēc nāca pie manis. Reiz man tā čigāniete, uz tilta satiktā, teica-turi mājās lietussargu. Es nosmēju un iedevu viņai cigareti, bet pats ar savu kārtējo mīļāko lepni soļojām pāri tiltam, nemaz neatskatīdamies...es toreiz biju lepns, bet...manī nu ir kaut kas zudis. Lepnums un jaunība, interese...
Viņa palūdza lietussargu un teica, ka atdošot to tieši pulksten astoņos vakarā...vai es būšu mājās...jā būšu...iedevu lietussargu, viņa to paņēma un, paldies nepateikusi, kāpa pa kāpnēm lejā...man nebija intereses. katru rītu-astoņos es iedevu viņai lietussargu , katru vakaru astoņos es to saņēmu atpakaļ. Ja manis nebija mājās, viņa to atstāja pie durvīm...tā tas turpinājās mēnesi, līdz es uzaicināju viņu uz kafiju. Viņa neko daudz nerunāja, un nebija arī vajadzības-bija labi tā katru vakaru pasēdēt ar kādu un paklusēt. Es neprasīju ne par lietussargu, ne par ko. Man likās, ka ja es ko jautāšu, viņas acis mani noburs ar vienu skatienu vien, kādas krāsas acis? Nezinu. Tās ir pārāk, tās ir tik...neaprakstāmas.
Šonakt viņa palika pirmo reizi pie manis pa nakti. Iemesli varēja būt dažādi-kāpēc viņa palika, viņa izteica vēlmi palikt pie manis pa nakti, un es nejautāju kāpēc...jo jau vakar es viņu mīlēju tik stipri, cik vien viena cilvēka sirds to var atļauties...liekas, ka šo divu nepilno mēnešu laikā esmu palicis vecāks un atkarīgs no lietussarga laika...
Viņa vēl necelsies, vēl nē. Es zinu, ka tagad viņa te paliks mūžīgi, tik ilgi, kamēr vien izbeigsies laiks, kamēr vien būs ko mīlēt, tik ilgi viņa šeit dzīvos, pie manis. Lietussargu es noliku uz skapja, es atvēru logu un ieelpoju pavasara pilno, ar izplūdes gāzēm bagāto gaisu...es varēju raudāt aiz laimes, smieties, skūpstīt viņas matus...bet viss, ko es atļāvos bija skatīties uz viņu...
(28.02.2008) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1797
Kopā:6119869
|
| |
| |
|
Autori
