|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Liesmu spīlēs | | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kārtējo reizi zvanīja telefons. Gita samiegojusies pacēla klausuli : „Jā?”
„Čau! Gituci, tā tu?”
„Mhm.”
„Nu, kur tu esi? Ko daries?”
„Tepat mājās vien esmu. Atklāti sakot, es vēl gulēju.”
„Ā! Tad tāpēc tu tāda aizsmakusi! Ko tad tu vakar tādu darīji, ka tik ilgi čuči?”
„Ai, garš stāsts… Un vispār kas zvana?”
„Nepazīsti?”
„Nea.” Gita žāvājoties noteica.
„ Tak es – Edgars. Vispār man tev ir viens jautājums.”
„Aha. Kāds tad?”
„Nu, ko tu darīsi šovakar?”
„Nav ne jausmas. Tu taču zini, ka es nekad neko neplānoju.”
„Nu jā. Vai tu negribētu kopā ar mani, Igo un Līvu atnākt tāpat patusēt?”
„Hmmm. Un cikos?”
„Davai, es pie tevis atnākšu ap 19.00?”
„Nu, ok. Gaidīšu.”
„Atā!”
Bija jau 12.35. Gita lēnām aizčāpoja uz virtuvi. Jau pa gabalu varēja dzirdēt, ka tur rosās māte.
„Labrīt!” Gita noteica.
„Nu ja, kādam jau šis rīts arī ir labs.” māte nomurmināja.
„Skaidrs. Atkal garīgais pa nullēm. Nu, un par ko šoreiz tu esi dusmīga?”
„A kurš saka, ka es esmu dusmīga? Es vispār esmu ļoti, ļoti priecīga.”
„Mammu! Nu beidz vienreiz!”
„Ak tad man ir jābeidz? Un kad tu vienreiz izbeigsi vazāties? Kad vienreiz tu pasēdēsi normāli mājās? Katru dienu skrien un skrien tik pie saviem draugiem! Kas tev ģimene vispār vairs neko nenozīmē?”
„Draugi man ir svarīgi! Un tu būtu labāk priecājusies, ka man tādi ir! Tas nozīmē, ka tavs bērns nav neveiksminieks! Jebšu tu labāk gribētu, lai es būtu pelēkā pele, kura ne ar vienu nerunā un tik zubrās un zubrās?”
„ Kaut tā būtu! Tad vismaz tu būtu normāls bērns, un man nevajadzētu bendēt savus nervus!”
„Jā, jā! Mūždien tikai tu.. Man mājās tāpat nav ko darīt!”
„Nu tad pamācies!”
„Kā tad!”
„ Šovakar tu nekur neiesi!”
„ Iešu gan! Es iešu pie draugiem!”
„Nē, tu neiesi! Šovakar atnāks Nauris, lai paliktu uz vakariņām!”
„ Tad jau nu es tiešām iešu prom! Es viņu ciest nevaru! Viņš jau domā, ka ir mans tēvs!”
„Tev vajadzētu tēvu! Galīgi esi izlaidusies!”
„Ne tev izlemt, kas man vajadzīgs!” Gita ar asarām acīs izkliedza visu, kas uz sirds. Viss! Viņa vairs netaisījās klausīties mātes tizlajās replikās. Aši paņēmusi cepumus, viņa aizsteidzās uz savu istabu. Nedaudz iekodusi, viņa atkal devās gulēt.
Gita aši apģērbās. Sataisījusies viņa lavījās ārā no mājas.
„Man liekas, es tev neļāvu nekur iet!” gaitenī viņu tomēr panāca māte.
„Un man liekas, ka es teicu, ka nepalikšu te pie tava superīgā draudziņa!” Gita atcirta.
„Neizrunājies! Tev jāpaliek mājās! Atkal man būs jādomā, kur tu tik ilgi esi!”
„Nē! Pacentīšos būt mājās ap 23.00. Ātrāk vari mani nemaz negaidīt!” Gita noteica un izgāja ārā. Jau vairākus gadus Gitas un mātes attiecības bija uz izjukšanas robežas. Allaž strīdi un meli. Viņas vairs nespēja sadzīvot. Tas viss aizsākās neilgi pēc Gitas tēva aiziešanas. Māte visas dusmas izgāza tikai uz Gitu.
Gita nopūtās. Bija tik labi beidzot tikt svaigā gaisā. Vakars tikko bija sācies. Un beidzot viņa satiks Edgaru. Viņi jau tik sen nebija redzējušies.
„Čau!” Edgars smaidīdams pienāca pie Gitas.
„Sveiks!”
„Wow, tu izskaties pa pirmo!”
„Njā, bet jūtos gan es sūdīgi.” Gita noteica.
„Kādēļ?”
„Atkal sastrīdējos ar māti.”
„Nu skaidrs. Neuztraucies, ikviens no tīņiem, kam ir piecpadsmit gadi, arī tā dara.”
„Heh, nomierināji.”
„Labi, iesim?”
„Ok.”
Viņi devās ceļā. Vakars bija vienkārši burvīgs. Bija tik silts. Arī vējš šovakar četrotni pasaudzēja. Šis varēja būt viens no ideālākajiem vakariem Gitas dzīvē, ja vien nebūtu strīdu.
Iesākumā viņi izlēma doties uz kādu kafejnīcu pavakariņot. Pēc vakariņām sekoja garas pastaigas, līdz viņi devās uz jūru. Gita nespēja normāli izklaidēties. Visu laiku viņa bija kaut kur tālu prom.
„Hei, kas lēcies?” Līva vairs nespēja palikt neziņā.
„Eh, tu pat nenojaut… Man ir tik dīvaina sajūta. Tik …vārdos neizsakāma.”
„Nožēla?” Igo minēja.
„Nē. It kā bailes, izmisums, bet tajā pašā laikā absolūts miers. Es nezinu, kas tās par jūtām.”
„Domā, ka tas ir kaut kas pārdabisks?” Edgars noteica.
„Nezinu. Atklāti sakot, viss var būt. Bet man ir sajūta, ka kaut kas notiks. Un nekas labs tas nebūs.” Gita nopūtās.
„Ārprāts! Tu mani biedē! Labāk mainīsim sarunas tēmu!” Līva ieteica.
Viņi devās uz klubu. Gitas garastāvoklis uzlabojās. Bija tik labi tā izrunāties no sirds, ar cilvēkiem, kuri tevi uzklausa un atbalsta. Šis tomēr bija ideāls vakars.
Kad Gita devās mājās bija jau 02.43. Ielavījusies mājās viņa centās uzvesties pēc iespējas klusāk. Pēkšņi iedegās gaisma : „Ā! Kā redzu, tu tomēr izdomāji atvilkties mājās!?” māte sāka nežēlīgi kliegt.
„Kuru gan tas uztrauc?”
„Mani! Es visus nervus esmu sabeigusi! Cik reizes es tev zvanīju!? Bet tu pat nepapūlējies pacelt klausuli!”
„Nebļauj! Es neesmu kurla! Es taču tev jau teicu, ka man riebjas būt Naura kompānijā!”
„Tev riebjas viss! Kā lai es zinu, ko tu tur naktī tik vēlu dari? Vairāk tu nekur neiesi! Tev būs mājas arests, līdz būsi pārdomājusi kā tu uzvedies!”
„Liec mani mierā! Viss! Es eju gulēt!”
Gita aizcirta durvis. Kad gan šis murgs beigsies? Atkal atgriezās dīvainā sajūta. Iespējams, tā bija kāda slimība.
Siltie rīta saules stari Gitu uzmodināja. Bija tiešām jauka diena. Vismaz tā izskatījās. Gita lēnām izkāpa no gultas. Virtuvē rosījās māte. Šķiet, ka viņa vairs nebija tik nikna. Gita gribēja doties uz virtuvi, kad pēkšņi viņa saprata, kāpēc māte bija tik mierīga un nebļaustījās. Durvis bija ciet! Viņa bija Gitu ieslēgusi!
„Mammu!” Gita spēcīgi iekliedzās!
Pēc brītiņa bija dzirdami soļi. Māte bija piegājusi pie durvīm.
„Ak tad beidzot esi pamodusies?” mātes balsī bija jaušams sarkasms.
„Ko tas nozīmē? Izlaid mani ārā!”
„Es tevi brīdināju, bet tu neklausīji! Pasēdi un padomā! No rīta es tev ienesu ēdamo, tev pietiks kādām divām dienām!”
„Es tevi neciešu!” Gita caur asarām izsaucās.
Iekāpusi atpakaļ gultā, Gita ļāvās asarām. Viņa vairs nezināja, ko iesākt. Tas viss jau bija par traku. Pēc mirkļa viņa bezspēkā ieslīga dziļā miegā.
Gita atmodās, jo kāds traki klauvējās pie durvīm.
„Tu dzirdi?” māte kliedza.
„Kas ir?”
„Es kopā ar Nauri braucu pavakariņot.”
„Un?”
„Gribu, lai tu to zinātu un mani par velti nesauktu.”
„Es tik un tā tevi vairs nekad nesaukšu.”
Gitai sāpēja. Ļoti sāpēja. Viņa jutās drausmīgi nogurusi. Nekad dzīvē viņa nebija iedomājusies, ka raudāšana spēj atņemt tik daudz enerģijas. Viņa atkal ieslīga miegā.
Šoreiz atmosties palīdzēja riebīga, kodelīga smaka. Gita atvēra acis. Viņa sajuta deguma smaku. Tie bija dūmi! Gita pieskrēja pie durvīm – ciet! Palūrējusi pa atslēgas caurumu, viņa šausmās sastinga – visapkārt uguns! Gita jutās kā sprostā. Vislielākais mīnuss bija, ka viņas istabā nebija logu. Bija tikai jumta lūka. Ārā varēja dzirdēt ugunsdzēsējus. Visapkārt valdīja troksnis. Uguns nāca arvien tuvāk un tuvāk. Noslīgusi ceļos Gita spēja tikai raudāt un lūgt Dievu. Viņa nelūdza, lai viņu izglābj, viņa lūdza, lai viņai piedod, lai viņai nesāp, un lai mātei pēc tam viss būtu kārtībā. Uguns nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Glābiņa vairs nebija.
Pēc pāris stundām atbrauca Gitas māte. Ieraugot māju, viņa uzreiz nokrita ģībonī. No divpadsmitstāvīgas ēkas pāri palikusi bija tikai liela gruvešu kaudze. Upuru bija daudz.
(28.08.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2176
Kopā:6101297
|
| |
| |
|
Autori
