|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Veltījums manai mātei | Autors - Ligita Abramenko
| | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ai ,māmulīt,kā tevis pietrūkst,
Sirds vēl neizsakāmi smeldz.
Tu biji man kā stariņš saules,
Kā ūdentiņš kur veldzēties.
Tavs smaids bij labestīgs un sirsnīgs,
Tavs skatiens patīkams un mīļš,
Kad tu pie manis klusi nāci
Nāci bēdās mierināt,.
Atceros kā bērnu dienās,
Pie tevis bieži pieglaudos
Un arī vēlāk dzīves ceļā,
Tu savās domās nāci līdz.
Bet nu ir pieklusuši tavi soļi,
Nu vairs neskan tava balss.,
Nu tu mūža miegā dusi,
Un nedzirdi tu mani vairs.
Ai ,kā pietrūksti man ļoti.
Sirds vēl nevaldāmi sāp!
Vairs tikai atmiņās un domās tālās
Es viesojos pie tevis,māt.
Bet kad reiz beigsies mana dzīve
Un kad vairs nejaudāšu iet,
Tad kautkur aukšā debess dzīlēs,
Mēs reiz atkal tiksimies. Publicēt.
(07.08.2007) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
