|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Krokusiņš | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Ziema. It visur redzams tikai balts, nežēlīgs sniegs, kas ar savu mānīgo izskatu ir iemantojis daudzu personu labvēlību. Taču sniegs nav tikai jaukas pūkas no rīta vai masa, no kuras bērni ar lielāko prieku veido sniegavīrus un pikas... Šīs baltās pūkas pārklāj zemi tik biezā slānī, ka neļauj tai ieraudzīt maigo saules gaismu. Šajā nebeidzamajā baltumā ir tikai mūžīgs miers, rutīna. Tā pārpilda apkārtni ar vienaldzību un neiejūtību. Taču kaut kur starp šo cietsirdību var pamanīt mazu, pavisam niecīgu cerības stariņu.
Kaut arī tas nav īpašas uzmanības vērts, taču no tā izdalās milzīgs daudzums siltuma un alku pēc mīlestības. Pamanot šo gaišo, acīm netveramo parādību, sniega nežēlība vairs nešķiet tik varena. Tās spēks acumirklī sāk
likties mazsvarīgs. Beidzot kāds ir uzdrošināties pretoties ziemai un, neskatoties uz tās rutīnu, saglabāt maigas un gaišas jūtas. Un šis "kāds" ir pavisam mazs krokusa asniņš. Iespējams viņš ir tik drosmīgs tāpēc, ka vēl ir pavisam naivs un nemaz neapzinās savu bezspēcīgumu mūsu lielajā pasaulē.
Brīžiem man šis krokusiņš liekas gaužām ironisks, taču tā pārlieku pamanāmais bērnišķīgums piešķir viņam īpašu romantiku. Varbūt tas liksies smieklīgi, tomēr mazais krokusiņš ir vienīgais šajā aizsnigušajā pļavā, kurš tic, ka sniegs tomēr kādreiz atkāpsies un ļaus zemei atkal raudzīties spilgti zeltainajos saules staros. Viņa pārspīlēto interesi par ārpasauli izskaidro tas, ka šī auga sēkla sāka dīgt pārāk agri un viņam ziemā nācās cīnīties par savu pastāvēšanu. Tas tiešām bija grūti-pārvarēt gan smago sniega nastu, gan stindzinošos vējus, gan ilgas... Vienkāršas cilvēciskas ilgas pēc sabiedrības. Tikai šoreiz tās izjuta nevis kaut kāds vientuļnieks no mājas, kura atrodas blakus manam pagalmam, bet augs. Viņš, protams, nekad nevarēs staigāt vai lēkāt kopā ar bērniem, bet mazo krokusiņu uzjautrināja doma par to, ka viņam būs ļauts vērot cilvēkus. Krokusiņš jūsmoja par cilvēkiem, kaut arī nekad nebija tos redzējis. Parasti augi neizjūt emocijas, bet šis nebija parasts augs. Šis bija mazais krokusiņš, kurš cīnījās par savu dzīvību gandrīz mēnesi. Mēneša laikā viņam parādījās jūtas. Tas bija liels pārsteigums viņam pašam, jo viņš taču nemaz nezināja, ko nozīmē pastāvīgi just satraukumu, iekšēju nemieru, kurš tramda gan dienā, gan naktī.
Viņš vienkārši gribēja saprast, ko tas nozīmē. Un saprata... Mazais krokusiņš saprata, ka nevēlas padoties. Saprata, ka viss, kas viņam ir vajadzīgs ir tikai dažas sekundes. Dažas sekundes virszemē. Un viņam patika šī sajūta, īpatnēja kņudēšana dvēselē, kura atviegloja sniega smagumu un pasargāja augu no vējiem. Vismaz viņam tā likās...
Tagad mazajam krokusiņam parādījās mērķis : ieraudzīt Sauli, pavērot, kā tās stariņi rotaļājas ar koku zariem. Viņš vienkārši gribēja justies mīlēts, gribēja izjust maigumu un mieru. Pēc šīm baiļu un nedrošības pilnajām nedēļām viņam tas bija vienkārši nepieciešams.
Mazliet aizdomājoties, jebkurš sapratīs, ka ikviena dzīva būtne kādreiz ir ilgojusies vai vēl ilgosies pēc rūpēm, jebkurš grib justies aizsargāts, drošs par to, ka par viņu kāds domā, ka viņu atceras. Un tādas domas piemeklēja arī mazo krokusiņu. Viņa lielākais sapnis bija sajust Saules siltumu, tās tuvumu. Principā, viņa ilgās nebija nekā aplama, ja neņem vērā to, ka tās bija auga ilgas...
Mazais krokusiņš pavadīja vēl dažas nogurdinošas dienas, pirms ieraudzīja jocīgu gaismu, kuru agrāk nebija pamanījis. Un pēkšņi viņš saprata, ka baltās rutīnas vara ir pietiekami novārdzināta. Krokusiņš sajuta līdz šim
vēl nepazīstamas emocijas ? gandarījumu. Viņš bija apmierināts, ka izturēja šo bargo pārbaudījumu. Un nu bija pārliecināts, ka viss būs labi. Nākošajā dienā Saulīti varēja jau sajust. Šī priecīgā sajūta piepildīja mazo krokusiņu. Viņš bija ļoti laimīgs. Pagāja paris stundas un saules starus jau varēja pamanīt. Pēkšņi krokusiņu pārpildīja tik stipras izjūtas, ka viņš pats nespēja tās izprast. Saule, beidzot būs iespēja lūkoties tās siltajos, maiguma pilnajos staros,
kuri krokusiņam atgādināja mātes rūpes un mīlestību. Drīz, tik drīz viņš to ieraudzīs...
Te nu tā ir! Saule! Jau var redzēt tās maliņu. Tūlīt, tūlīt piepildīsies krokusiņa kvēlākais sapnis ? viņš ieraudzīs Sauli un cilvēkus... Cilvēkus, kurus tik ļoti mīl. Un pēkšņi krokusiņš izjuta ko jaunu - mieru. Šis augs vēl nekad nejutās aizsargāts, mierīgs, jo visu laiku tam nācās cīnīties par savu pastāvēšanu. Bet šis miers... Tas bija tikai maldīgs pirmsnāves apmāns. Jā, pirmsnāves. Šo mazo krokusiņu, kurš tik ļoti mīlēja cilvēkus, nogalināja cilvēkbērns, kurš par pavasari priecājās tik pat stipri, cik augs. Un, prieka pārpilns, mazulis skrēja pa šo pļāvu. Pa pļavu, kurā neviens, tagad jau tik tiešām neviens, neticēja, ka sniegs kādreiz atkāpsies. Un krokusiņš... Par viņu neviens nemaz neatceras, neatceras to, ka šis augs ilgu laiku cīnījās par mirkli, par laimes un mīlestības pilnu mirkli, kuru arī izjuta, bet, diemžēl šis mirklis bija pārāk īss. Dažreiz ir jāsaprot tas, ka mūsu mērķi nav to pūļu vērti, kuras mēs pielietojam, mūsu sapņu sasniegšanai.
25.10.2004
(19.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Kaut mazliet zheel, ka gads ir atkal galaa,
Tu tomeer smaidi - jaunais naak.
Lai laimes daudz,
Lai beedas garaam,
Ar prieku sirdii gadu saac! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2402
Kopā:6106030
|
| |
| |
|
Autori
