|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kāda maza tārpiņa biogrāfija | Autors - Inese Liberte
| | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Pirmā diena.
Un parasta tā diena vien bija, kad tārpiņš ņēma un piedzima. Patiesībā jau nepiedzima, bet izšķīlās. Tomēr viņš pats gan uzskatīja, ka ir piedzimis, un uzreiz arī atcerējās, kas ir bijis iepriekšējā dzīvē. Kaut gan tas neko nemainīja; tagad viņš bija mazs tārpiņš, un tā arī bija pirmā viņa problēma, proti, tārpiņš pavisam skaidri zināja, ka viņa vārds ir Dzintars Jēlis, bet likās mazliet dīvaini, ja mazu tārpiņu sauktu par Dzintaru vai Jēli, un vēl trakāk, ja par Dzintaru Jēli. Nekas daudzmaz pieņemamāks tā arī neienāca prātā, tāpēc viņš nolēma saukties par Tārpiņu, par izbijušu Latvijas aviācijas pilotu Tārpiņu.
Otrā diena.
Bet otrajā dienā lija. Tārpiņš bija kaut kad sen lasījis, ka cilvēka mūžs ir tāds, kāda ir diena, kurā viņš piedzimst. Tārpiņš jau to nebija ne lasījis - nekā, bet vēl no Dzintara Jēļa laikiem (kā pats Tārpiņš nolēma šo laiku apzīmēt) viņš skaidri atcerējās šo seno ticējumu. Ja tā ņem, tad Tārpiņa mūžam vajadzēja būt tīri jaukam, jo vakar - viņa dzimšanas dienā - spīdēja saule un nebija neviena mākonīša. Ko nevarēja teikt par šo dienu un šo vareno gāzienu. Tārpiņš gulēja zem lielas lapas un prātoja par tās piederību, piederību kādam augam. Viņš bija par mazu, lai spētu saskatīt augu kopumā, un Dzintars nebija bijis nekāds dižais augu pazinējs, lai ko varētu pateikt par puķēm no maza fragmentiņa. Maziem tārpiņiem nav lemts pārāk daudz saprast, prātoja Tārpiņš un skumīgi nodeklamēja nupat sacerētu dzejolīti:
Vakar bija labi,
Šodien vairs jau ne,
Lietus līst un drūmi -
Vai, cik drūmi ir.
Trešā diena.
Tārpiņš bija pieradis pie tā, ka ir tārpiņš. Pareizāk sakot, Dzintars Jēlis bija pieradis, ka ir tārpiņš. Viņš dzīva sāka uztvert tīri filozofiski un viņam ļoti patika sagaidīt saullēktu uz zaļās papeles lapas. Dzintars nekad nebija lielos draugos ar botāniku vai zooloģiju, tāpēc nezināja, cik daudz briesmu draud tādiem maziem tārpiņiem, un viņa dzīve sāka iekārtoties noteiktā ritmā un secībā, kas no rīta sākās ar papeles lapu un jau pieminēto saullēktu un vakarā beidzās ar zvaigžņu skaitīšanu un dzīves apceri. Tieši šī iemesla dēļ, proti, zvaigznēm, Tārpiņš trešās dienas vakarā sāka rāpties uz kādas vieglās automašīnas jumta, jo bija maziņš, un visiem maziem tārpiņiem vajag kur uzrāpties, lai skaitītu zvaigznes.
Ceturtā diena.
Šī diena pagāja ļoti vienmuļi un relatīvi uz vietas, jo vakar noskatītā mašīna jau no agra rīta devās vien pašai zināmā virzienā. Tārpiņš pavisam noteikti zināja, ka nebūtu prātīgi norāpties vai nolekts no braucošas mašīnas, tāpēc visu dienu viņš pavadīja uz jumta, vērodams apkārtni un ceļu.
"Interesanti, vai tārpiņiem arī izsniedz autovadītāju tiesības?" domāja Tārpiņš un pats pasmējās par šo joku, jo nebija neviena, kas smietos līdz. Pret vakaru šī ekskursija bija Tārpiņam vareni iepatikusies, un, ja Tārpiņš nebūtu tik izsalcis, viņš būtu ar mieru tā braukt un braukt bezgalīgi ilgi. Tomēr "mašīnai" bija citi plāni, un vakara pusē tā eleganti ieripoja baltas savrupmājas pagalmā.
"Johaidī! Tā taču mana "Kāpa"", Tārpiņš izbolīja acis un gandrīz ar nokrita no mašīnas jumta. Tā bija tīra sakritība, ka mašīna, uz kuras jumta Tārpiņš pakāpās tuvāk zvaigznēm, viņu aizveda uz "Kāpām" - Dzintara Jēļa savrupmāju, kas tika celta ne vienu vien gadu un kurā tika ieguldīta lielākā daļa naudas, ko Dzintars bija nopelnījis, atrazdamies bīstami tuvu debesīm gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Sagaidīdams savu ceturto saulrietu un grauzdams sulīgu lapu, Tārpiņš omulīgi bija iekārtojies uz ābeles zara.
"Tagad esmu tārps ar savrupmāju," Tārpiņš ironizēja, un vēl kādu laiku bija dzirdami klusi smiekli.
Piektā diena.
Atkal lija. Nez Dzintaram bija paticis lietains laiks, nez Tārpiņam tagad patika. Slapjā laika dēļ tārpiņam visu dienu tā arī bija jāpavada uz ābeles zara.
"Labi, ka ir vasara," Tārpiņš domāja, jo, pat nebūdams par tārpiņu ilgi, viņš saprata, ka bez zaļajām lapām un augļiem neizdzīvotu diez ko ilgi. Pārvākdamies tuvāk koka stumbram, Tārpiņš ieraudzīja solīdi ģērbtu sievieti, kura iekāpa vakar atbraukušajā mašīnā un devās Tārpiņam vairs neaizsniedzamā un neredzamā virzienā. Šo sievieti vērodams, Tārpiņš izmežģīja kaklu, un nu, vaidēdams un lādēdamies, mēģināja nedabūt galu, krītot no ābeles vidējā zara. Sieviete likās ļoti pazīstama, un, lai tiktu galā ar savām aizdomām, Tārpiņš nolēma nākamajā dienā doties ilgā pārgājienā pāri mauriņam.
"Neveicas man šodien," domāja Tārpiņš, piekto reizi aizmigdams nelielajā mizas spraugā. Un vēl viņš nolēma rīt nozagt no putna ligzdas vienu sakaltušu dzērveni - Dzintaram Jēlim ļoti garšoja dzērvenes pūdercukurā, kuru diemžēl ligzdā nebija.
Sestā diena.
Šī diena iesākās ar vakar ieplānotā kriminālnozieguma sekmīgu realizāciju. Tārpiņš pamatoti nosprieda, ka dzērvene dos viņam enerģiju gandrīz vai visai dienai.
Pats vieglākais bija norāpties no ābeles, vajadzēja tikai rāpties uz leju. Bet ar virziena noteikšanu milzīgi lielajā mauriņā bija grūtības. Kādu brīdi jau Tārpiņam likās, ka viņš ir galīgi apmaldījies. Te šur, te tur šaudījās dažādi kukaiņi. Un kaut kas, kas nemaz nelīdzinājās kukaiņiem, bet varbūt tā tikai likās no Tārpiņa zemā redzes punkta.
"No augšas viss izskatās citādi, pierasti," prātoja Tārpiņš, uzmanīgi rāpdamies pāri nosviestai piena pakai. Vispār jau tai nevajadzēja atrasties uz rūpīgi un glīti sakoptā mauriņa, tomēr tā tur bija, un Tārpiņam tas bija liels šķērslis. Kad saule griezās uz vakara pusi, Tārpiņš sarīkoja pats sev nelielu atpūtu un pusdienas. Desertā bija rožu ziedlapiņa.
Raušanās augšā pa mājas sienu bija šīs dienas visvieglākais darbs. Ar kādu prieku Tārpiņš omulīgi iekārtojās palodzes un loga rūts starpā!
"Es esmu nopelnījis Tārpiņu Ordeni!" domāja Tārpiņš. Viņam pa šīm dienām bija daudz laika domāt un domāt. Uz savas mājas palodzes saulriets likās pilnīgi savādāks, it kā savs. Un rītdiena solīja ko jauku un neparastu.
Septītā diena.
Jau no paša rīta saule vārda burtiskā nozīmē staigāja pa zemes virsu un sildīja visus, kas vien to ļāva. Tārpiņš kā no rīta izrādījās bija uzrāpies uz Dzintara guļamistabas loga palodzes. Viņš nogulēja kā savādi pazīstamā sieviete vakar atgriezās mājās, un pašlaik vēroja kā viņa pie augstā trimo spoguļa veidoja savu frizūru. Tā bija Dzintara Jēļa sieva, tagad jau bijusī.
"Un kādas var būt domas par sievieti no maza tārpiņa redzes viedokļa?" uz šo jautājumu Tārpiņš pats nevarēja atbildēt, bet prasīt kam nebija. Lai varētu labāk redzēt, kas notiek istabā, viņš uzrausās uz loga kliņķa. No šejienes varēja redzēt kā nāca un gāja mājas iemītnieki, tie, kurus Dzintars bija pazinis, un tie, kurus ne. Viens no cilvēkiem, kuri te staigāja iekšā un ārā, bija dikti švītīgs kungs vidējos gados. Tārpiņš protams nezināja, kas viņš tāds ir un kā viņu sauc. Vienīgais, kas ieviesa kādu skaidrību, bija abu - švītīgā kunga un Jēļa kundzes - sarunas fragmenti:
"Aizmirsti visu un sāksim dzīvi no sākuma kopā..."
"Nezinu gan..."
"Kā! Tu saki, laiks vēl neliels ir pagājis. Bet viņam tak jau vienalga..."
"Tu teici, ka nieks vien būs..."
"Katrā ziņā visās lietās ir zināms risks..."
"Domāju tagad - varbūt vajadzēja vienkārši iesniegt laulības šķiršanu..."
"Izbeidz, ko man šī māja dos... neko labu..."
Lēnām Tārpiņam radās aizdomas, bet viņš ietiepīgi negribēja noticēt tam, kas nu likās acīmredzams. Kaut gan nekas nespētu īpaši šokēt Tārpiņu, jau pats fakts, ka viņš ir mazs tārpiņš, bija pietiekami šokējošs. Un pārējam vairs nebija nozīmes.
Viņš pierāpoja pie palodzes malas un nomērīja attālumu līdz ābelei. Priekšā bija tāls ceļš mērojams. Bet pēkšņi Tārpiņš sajuta stipru sitienu pa muguru. Cilvēkiem istabā strīdoties bija kļuvis karsti, un viņi nolēma atvērt logu. Tārpiņš vienā rāvienā tika nogrūsts no palodzes un slaidi lidoja pretī jau zināmajai ābelei.
"Varbūt tieši labāk, ka tā. Bet nākamajā dzīvē es gribu būt puķe. Pavisam noteikti!" vēl paspēja nodomāt Dzintars Jēlis, piedodiet - Tārpiņš.
13.04.2004
(19.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1807
Kopā:6121976
|
| |
| |
|
Autori
