|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vai var? | | Komentāri (11)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es esmu robots, un tu arī. No rīta es nekad neaizmirstu uzlādēt baterijas un ieeļļot savas eņģes. Bet tu dažreiz aizmirsti - tad tava māte savā augstajā balss frekvencē tevi sabar. Tev dažreiz dienas vidū izlādējas baterijas, un tu apstājies starp biroju un kafejnīcu, vairs nespēdams pakustēties. Tā tu tur stāvi stundām ilgi, neviens tev nepalīdz - katrs taču ir ieprogrammēts saviem uzdevumiem un savai kārtībai. Tu stāvi līdz vakaram, baloži tavu galvu izmanto par atpūtas vietu, meitenes, krāsodamas lūpas, pakar somiņas uz tavas izstieptās rokas. Un vienmēr gadās, ka tevi atrodu es, kad tavai mātei jau visas mikroshēmas galvā sagriezušās un tavs dators aiz bēdām vairs neslēdzas iekšā. Es tevi atrodu pie Laimas pulksteņa, tavas acis ir lūdzošas, kā vienmēr, un es tev piedodu, kā jau vienmēr.
Man šķiet, ka es esmu labs robots. Es vienmēr visu paspēju laikā, visu izdaru perfekti. Pat smaids, ko noregulēju no rīta (divas skrūves kreisajā pusē jāpievelk par trīs milimetriem, bet skrūve labajā pusē jāpievelk ar 5.tā numura uzgriežņu atslēgu), neizzūd līdz vakaram.
Bet šodien es sastapu viņu. Viņš nemaz nav līdzīgs tev. Viņš ir mākslinieks ar vēju galvā. Vari iedomāties - viņam nav nevienas skrūves, nevienas mikroshēmas. Es pat nesaprotu, kā viņš turas kopā! Viņa acis bija tik dzīvas, tās dega, man likās, ka tās kausē manu metālu. Es novērsos, bet viņa vārdi, viņa acis un seja kaut ko iekustināja manī. Kaut kur aiz otrās krūšu plāksnes kreisajā pusē man kaut kas tā kā notrīsēja. Tā nebija līdzīga mikroshēmu krakšķēšanai galvā, arī stieņu čīkstēšanai rokās nē, tā bija...pukstēšana! Mākslinieks piecēlās, sniedza man savu silto, maigo roku un uzsmaidīja īstu smaidu, viņa acīs bija kaut kas tumšs un reizē gaišs - viņš sacīja, ka tā esot mīlestība.
Ei, vai tu klausies? Ak, negals vien ar tevi, atkal tev nosēdušās baterijas. Kā tu vari būt robots, ja esi tik aizmāršīgs, tev vajadzētu kļūt par cilvēku, jo neviens vēl nav teicis : "kļūdīties ir robotiski", pagaidām tas ir tikai cilvēcīgi. Bet vai iemīlēties nevar robotiski?
(17.04.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1440
Kopā:6724855
|
| |
| |
|
Autori
