|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | pulksteņraušu maršs | Autors - Eižens Robērs
| | Komentāri (15)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
svētdiena, plkst. 20.18.
ir svētdiena. gandrīz vai svētku diena. dzeru kafiju un ēdu siļķmaizīti. nospriežu, ka varētu būt ap kādiem sešiem vai septiņiem. tagad vakari ir nenosakāma garuma. tieši pret manu logu stāv ielas apgaismes ķermenis, ko man kauns saukt par laternu. ielas lampa. un tik nolādēti spoža, ka istabas vakara krēslu teju pilnībā izkliedē - tiesa, pa kaktiem tādi kā rēgi. baiga sajūta. it kā nekad nebūtu bijis citādāk. šis pats galds. šī pati krūze. jā, šī pati krūze, kurai nosista osiņa. tā pati grīdsega. tās pašas sienas. un to gleznu es tā arī nepārdevu - neviens negribēja pirkt. esot par pārmodernu. pārvecu. neatceros. bet glezna joprojām turpat. tas pats krēsls. es neieredzu šo krēslu. mazliet. bet vienmēr tieši šajā pašā krēslā, pie šī paša galda. no šīs krūzītes es dzeru to sājo, atdzist sākušo padzērienu. tāpat, pa visu gadu trīsdesmit veco ieradumu nokožu maizi un ilgi vaļāju pa muti. nav nekādu domu vai sajūtu. tīra, izslaucīta, sagatavota jaunai dienai kā iekārta, kuru nodod no viena saimnieka nākamajam. man tikai jācenšas izrādīties pēc iespējas neaizstājamākai. aizmirstu pēdējo kumosu pusceļā starp pavērtu muti un maizes garšu.
otrdiena plkst.2.31.
varētu būt nedaudz pāri pusnaktij, kad es pirmo reizi pakustos. kafija ir palikusi auksta un vēl rūgtāka - nolieku krūzi uz galda. jūtu, ka deniņos dūc, trūkst elpas. ir par tumšu, lai lasītu, bet par gaišu, lai varētu aizmigt. nolādētā ielas lampa. esmu par slinku, lai aizvērtu aizkarus un ceru, ka skaviņas tik tiešām ir saķērušās.
-zini, ar laiku tā var aizmirst arī iet. no gurdenuma. nodomāju, bet tik skaļi, ka satrūkstos un nejauši apgāžu krūzi.
-taisni uz pierakstiem, govs tāda!
ceturtdiena, plkst.6.30
tikko iezvanījās modinātājs, kuru es acīmredzot vakar tomēr esmu uzlikusi. tātad - baidījos, ka iemigšu, kaut gan tā arī ne reizes neaizvēru acis. melnā aparāta sīkā podziņa off. lai paliek - nolemju. jāskrien. vēl pagūšu uz agro tramvaju. jāpārskata pēdējais projekts. tur palika līdz galam neuzrakstīts vārds. jā, varbūt jāieliek atzīme un darbā pabeigšu. šajā tekstā ir neiedomājami daudz drukas kļūdu - tik tiešām nesaprotu, ar ko nodarbojas korektore. pārgudrā maita, kura visur vienmēr pamanās iespraukties, bet tad, kad jārunā – nekā nezina. tizlene tāda. izgāza iepriekšējo projektu, bet par to tika aizsūtīta nedēļu garā atvaļinājumā uz ha-i-ti. tad laikam interpunkcija un ortogrāfija var iet ieskrieties. mjā, bet redz kā, viņai nav jāuztraucas par nepabeigto vārdu, tramvaju, kurš tūdaļ lēnīgi uzsāks gaitu un tam vajadzēs skriet pakaļ.
iedomājos vai atceros. nezinu, bet viens ir skaidrs - ne vēlāk kā pēc minūtēm trim pienāks tramvajs, aizņemti konduktore pasmaidīs, iedos biļeti, aizies garām. ne vēlāk kā pēc divām minūtēm un pārdesmit sekundēm. vēl jāpagūst noskriet lejā, vajadzētu saķemmēties, varbūt kaut ko uzēst. un tas nolādētais vārds. velns, aizšķīru lappusi - būs vēl ko darīt. divas minūtes astoņpadsmit. jāuzvelk biezais mētelis, citādāk tāda pati salšana kā vakar. varētu paņemt arī šalli. vajag aizslēgt durvis. noteikti jāaizslēdz durvis. divas reizes jāpagriež atslēga. varbūt tomēr vajadzēja kaut ko ieēst. minūte piecdesmit trīs. mape saldi smaržo pēc kafijas. vēl tas.
sestdiena, plkst.6.42
ir pagājušas vairāk nekā trīs minūtes, kopš esmu uz ielas. acīmredzot kļūdījos laika noteikšanā - cita iemesla neredzu. salst, kaut gan nav aukstāks par kādiem mīnus trīs četriem grādiem. cik labi, ka gana silti apģērbos.
tramvajs. dzirdu, kā tas pagriežas gar stūri. nejaudāju paskatīties. salīkusi un satuntulējusies sieviete ap gadiem septiņdesmit mani pastumj malā, krievu valodā purpinādama kaut ko par šitām stervām, kas tikai par maukām var strādāt. sučka. laikam tas zīmējās uz mani. a es sevi par govi saukāju. man gribas viņai pateikt, ka tāds pats dzīvnieks vien esmu. tikai ar to atšķirību, ka no viena tikai žvankstēšana un marta dullums, bet no otras. es tikai ceru, ka neesmu kuce ar izraustītu kažoku un kājstarpē iežmiegtu asti. tādu man visvairāk žēl. viņa paskatās uz mani kā jukušu.
-pjaņica. vot, takie tjiper eti, eti. viņa nevar atrast īstos vārdus.
tūdaļ tramvajs apstāsies un vēl pēc mirkļa durvis ar klusu nopūtu atvērsies. kāds izkāps, uzraus plecus, iebāzīs rokas kabatās, sarausies čokurā. tramvaja mode tāda.
jūtu, ka sāk salt kājas. uzrauju plecus. tātad esmu čaumalā. tur visam jābūt tīram, skaistam, elegantam, bet es vakardienas kleitā. jau kādu mēnesi neesmu uzvilkusi ko citu kā to pašu kleitu. kura man it kā piestāvot un kurā es it kā izskatoties jaunāka. tievāka. seksuālāka. pievilcīgāka. kurā es jūtos kaila. kurā man gribas nosprāgt. kā sučkai.
iedomājos, ka vajadzētu apsēsties pēc iespējas tālāk no durvīm, lai katrā apstāšanās reizē man nebūtu jāgaida tās divas trīs minūtes caurvējā. radiatori arī ir tikai zem katra trešā sola un tik nelabi ož, ka visu dienu pēc tam sāp galva, bet no otras puses - jo tie smirdīgāki, jo lielāka iespēja, ka būs silti. mazliet reibst galva. tik tiešām vajadzēja paēst. piemetu roku kabatai - atslēgas, paldies Dievam, neatstāju durvīs!
ir tik pilns, ka jāstāv kājās. lopiski atspiežos pret logu. un tā varētu mūžīgi braukt. tikai noteikti ir jāiegādājas īpašas atļaujas. visam mūžam. un jāpagarina ik pēc kāda laika.
-labrīt.
konduktore. kāpēc es viņu sveicinu? es nezinu pat viņas vārdu. viņa ir maza auguma, tumšiem, īsiem, nekārtīgiem matiem. vienmēr ož pēc lētas tabakas un šad tad arī kā stiprāka par pilzenes alu. parasti viņai ir netīras aiznadzes. mēģinu iedomāties, vai viņa dzīvo viena pati vai ir precējusies ar hronisku alkoholiķi, kurš viņu reizēm iekausta. vai viņa no rītiem ir izspūrusi vai dzer kafiju ar pienu. vai viņa? nē, nē, es nepazīstu šo sievieti!
-dobroe utra. es vēlreiz skaļāk pasaku. laikam tas ir reflekss.
-dobroe utra, dobroe utra! brr, vot i pagoda, da? holodna!
-da.
-vot, zima i prišol!
dobroe, dobroe. reizēm viņa runā arī latviski. nezinu, vai tas ir atkarīgs no nedēļas dienas vai pāra un nepāra datumiem, taču reizēm viņa tik tiešām runā latviski. pat bez akcenta. droši, arī es kādreiz tikai neaizmiršanas dēļ runāšu latviski. nepatriotiska sterva. sučka. tikai reizēm, tad kad man gribēsies pasveicināt šo pašu sievieti, es viņai teikšu - labrīt. šodien ir siltāks nekā bija vakar, bet ir aizdomas, ka rīt varētu sākties īsts ziemas sals, tāpēc es noteikti vilkšu biezo mēteli ar lielo kapuci. jums arī vajag kaut ko siltāku, jo šitā skraidīšana noteikti nav nekāda foršā, ja pa visām spraugām velk. viņa tad noteikti pasmaidīs. un man krieviski izdos atlikumu. da, da. spasiba. da!
babuļa kopā ar vēl kādu savu uzskatu piekritēju, mani neievērodama, tenterē uz durvju pusi. es viņai varētu palikt padnošku. ot stervi! da!
trešdiena, plkst.7.57
man atkal lūdz uzrādīt identifikācijas karti. izliekos, ka tā man ir dziļi noglabāta, uzlieku somu uz galda malas un visiem spēkiem cenšos atrast to sīko lapelīti, ko šeit sauc teju pielūdzamā vārdā. kas notiktu, ja es neatrastu? vai mani tikai izraidīs, vai arī vedīs pie kādiem drošībniekiem, kuri mani pārmeklēs, tā arī neko aizdomīgu neatrazdami. kā viņi pieskartos?
-nu būs vai nebūs?
-es tūdaļ. tūdaļ.
-tad dariet to ātrāk!
pamāju ar galvu. varbūt šitā pati dežurante mani piemetīs pie sienas, izgriezīs rokas uz muguras un sauks papildspēkus, kuri nodrošinās to, ka mani aizvedīs pa taisno uz cietumu. par melošanu notiesās. iepriekš varbūt pat spīdzinās, jo labprātīgi es neatzīšos nevienā grēkā. varbūt mani savervēs sīkāku ziņu sniegšanai par šo uzņēmumu, par šo durvju sardzi. es noteikti pateikšu, ka viņa ir resna un man nepatīk. es nezinu, kāpēc viņa man nepatīk. varbūt tāpēc, ka viņa zina, ka sen jau esmu atradusi savu karti un tagad tikai izliekos, viņu kaitinādama.
bet ja es karti būtu aizmirsusi mājās. ja es to neatrastu.
pirmdiena, plkst.11.39
tualetes kabīne atkal nav aizslēdzama, bet viņš to neuzskata par gana labu aizbildinājumu un man nākas pastiepties pirkstgalos, pieplakt viņa lūpām un pie sevis lūgties, kaut tas ātrāk beigtos. reizēm man gribas kliegt. starp pulkstens vienpadsmitiem divdesmit un divpadsmitiem desmit. viņš paskatās pulkstenī un pēc tam man acīs.
-kavē?
-nē. vēl ne.
-rīt es nevilkšu kleitu. man kleitas nepatīk.
-man gan. īpaši šī.
-šī ir mana vienīgā kleita.
-un šī ir vienīgā tava kleita, kura man patīk.
-rīt es kleitu nevilkšu.
-tas nekas.
uzskatu, ka varu atļauties būt familiāra.
-atkal savās vēnās perini pa odžulēnam? apprasos, noskatīdama, cik smalki un vienādi punktiņi sametušies uz viņa baltās ādas.
-katram savs rūpals. viņš nosaka un mani paceļ. izliekos, ka neesmu to vaicājusi. viņš noteikti nav skuvies vismaz trīs dienas. zinu, ka visu pēcpusdienu sūrstēs vaigi.
viņš uzmetas man uz pleca kā tāda hiēna.
-tu tomēr esi pirmklasīga maita.
-man bija tādas aizdomas.
-kāpēc?
-vairāki ir teikuši.
-ja?
-kā tad! parasti jau tā nedomā. pasaka un viss.
-domā - pāriet.
-laikam. īsti nezinu.
-bet ja es pasaku.
-tad tev noteikti uz brīdi paliek labāk.
-tu esi sīka mele. nekas cits.
-man jau sen bija tādas aizdomas, ka es esmu mele. man tikai parasti to ir teikuši dusmās nevis tāpat.
-bet tu jau zini.
-varbūt pavisam mazliet izliekos, ka zinu.
-ievēroji.
pamāju.
-tas uz galu, mana mīļā maita.
-...
-vai nav vienalga.
-kā nu kuram.
-nu ja. tev ir vienalga. un man ir vienalga. arī citiem ir vienalga.
-tad jau visas lietas ir nokārtotas.
-un pašaizliedzīgi var ļauties tādam skaistam man vienalga kultam.
-jā, vienu brīdi es pat apsvēru domu par šādas sektas dibināšanu. es būtu pati galvenā no visiem vienalgistiem. iedomājies, mani pielūgtu desmiti, varbūt pat simti. man būtu melni, spīdīgi mati, tumšas, hipnotiskas acis, šauras lūpas, apaļas acis.
-vai tiešām?
-nē, es būtu tāda pati kā tagad - mazliet paplukusi, nedaudz uzkrāsojusi acis, nevīžīgi saņēmusi matus ar visparastāko un vislētāko gumiju. vienalgiste!
-vienalgiste? gandrīz kā analgiste!
-laikam. pohujiste.
-pohujisms for ever.
-...
-bet tu neesi pohujiste. tu tikai pievienojies manam viedoklim, jo reizēm tev patīk, ka es te ienāku un uz pusdienu pārtraukuma laiku nolaupu.
-a vai nav vienalga.
es gribētu, lai viņš ir koks un es būtu takšelis, kurš divas reizes dienā tam iet garām un to apčurā.
piektdiena, plkst.22.08
divdesmit divi nulle astoņas. aizslēdzu durvis aiz sevis. esmu palikusi pēdējā. tāpēc man ir tiesības aizslēgt aiz sevis durvis. visi - nama pārvaldnieks, dežurants, apkopēji, sargi. visi ir izčibējuši. viņiem visiem laikam ir savas mājas ar saviem vīriem un sievām un pārīti bērnu. viņiem arī pulkstenis rāda divdesmit divi nulle deviņas. eju uz liftu. šis ir garš gaitenis. iedomājos par kafijas krūzīti ar nosisto osiņu un to, ka jau sen esmu to nosolījusies izmest. par krēslu, kuram noteikti trūkst kādas skrūvītes, jo viņš ļurkājas, gorās, šķobās, lokās. arī vajadzētu izmest. divdesmit divi nulle vienpadsmit. pagriežos ar muguru pret lifta durvīm. man ir bail braukt ar liftu. reizēm man ir bail, ka tas nokritīs. vai apstāsies kaut kur pusceļā. un es visu nakti nosēdēšu tajā. vai arī tur kāds būs un man vajadzēs ar viņu runāt. divdesmit divi nulle divpadsmit. pasakos Dievam, ka viss kārtībā. vismaz līdz izejas durvīm. tālāk ar Viņa gādību. līdz tramvajam jāuzgaida. pēc mana pulkstens jāuzgaida, bet pēc tramvaja vadītāja un konduktores pulkstens esmu iznākusi laikā. tā pati konduktore. pamāju.
-dobrii večer!
-nu milaja, eto že kašmar - tak dolga rabotats!
-ņet, eto ņe tak ploho.
-da, a kak?
-nu, mņe platitj!
-znaju, znaju etu pesņu, da nu eto ņičevo.
viņa aiziet purpinādama. viss kārtībā. ar mani viņa vairs nepārmīs neviena vārda. līdz rītam. un tomēr man patiešām prieks jūs redzēt. tāds bērnišķīgs prieks.
divdesmit divi nulle divdesmit viena. braucu mājās. jūtos pasargāta. pat nezinot patiesā iemesla. tik viegli būt. starp šīm iekāpšanām un izkāpšanām. starp paātrinājumiem un palēninājumiem. vakaros vispār labāk braukt. arī agri no rīta, kad maz cilvēku, kuriem tad nu arī tieši tajā virzienā un tieši tā, kā mums paredzēts.
divdesmit divi nulle piecdesmit trīs. uzslienu apkakli, nogludinu kādu krociņu, sabāžu rokas kabatās.
trešdiena, plkst.22.53
man garām paiet kāda sīciņa jaunkundze, kura nav pūlējusies sevi pārlieku apgrūtināt ar apģērbu. tā vismaz ir ātrāk. vairāk var pagūt. es jau arī ļaujos, man tikai cita metode. zinu, ka arī rīt šo kleitu uzvilkšu, aplikšu jauno šalli un ilgi sevi nopētīšu spogulī. tas būs derdzīgi, bet es palūkošos uz sevi. pasmaidīšu. par to, ka vecā kleita.
pieci-trīs-deviņi-nulle. durvis nodžinkst. pareizs kods. tomēr neesmu to sajaukusi. trīsdesmit četri, komats, puse soļi pāri pagalmam. kods. pieci-trīs-deviņi. bez nulles. pie sevis atkārtoju. nosīcas durvis. kods pieņemts. atviegloti uzelpoju. četri stāvu posmi. piektais dzīvoklis.
mazliet trūkst elpas. piespiežu zvanu. viens garš signāls, trīs īsi. neviens neatbild.
svētdiena, plkst.23.16
ir vakars. joprojām zvana modinātājs. ietinos pledā, apsēžos krēslā ar lielo atzveltni, parauju kājas zem sevis, paņemu grāmatu. atveru to ap vidu. neieskatos. ir pietiekami gaišs, lai kādu brīdi varētu palasīt. tā kā gribētos izstaipīties, bet šo domu noraidu kā nevajadzīgu. kājas lēnām notirpst - sākumā tās ir nebūtiskas, velkošas sāpes locītavās un cīpslās, bet jau tūdaļ kļūst asākas, nepatīkamākas. tā laikam pārakmeņojas.
svētdiena, plkst. 19.16.
istabā palicis pavisam krēslains, tāpēc nospriežu, ka varētu būt ap kādiem sešiem vai septiņiem. ielas apgaismojums ir pietiekams, lai saskatītu vismaz aptuvenas lietu aprises istabā - paklāja dīvaino, roboto rakstu, gleznas mēdīšanos ar ēnām, galda nestabilitāti. ir svētdiena. gandrīz vai svētku diena. tūdaļ dzeršu kafiju un ēdīšu siļķmaizīti.
(10.11.2006) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1783
Kopā:6119855
|
| |
| |
|
Autori
