|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pastāsti par sevi... | Ievietojis: Eviana |
Komentāri (2)
Izdrukas versija
Cik vien sevi atceros, man vienmēr ir paticis iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Īpaši uzmanību pievēršu iepazīšanās procesa sākumam, kad mēs parasti jautājam otram – pastāsti par sevi! Lai arī šis jautājums ir tik vienkārši, tomēr pastāstīt par sevi ir visai grūti.
Cik vien sevi atceros, man vienmēr ir paticis iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Īpaši uzmanību pievēršu iepazīšanās procesa sākumam, kad mēs parasti jautājam otram – pastāsti par sevi! Lai arī šis jautājums ir tik vienkārši, tomēr pastāstīt par sevi ir visai grūti.
Ikdienā mēs izpildām daudz un dažādas sociālās lomas – esam bērni, mātes, radinieki, darba kolēģi, zaļā dzīves veida piekritēji, auto kluba dalībnieki utt. Šoreiz nevēlos iztirzāt šo tēmu no psiholoģiskā aspekta, bet gan no visbiežāk dzirdētās atbildes uz šo jautājumu...
Tagad izmēģini – palūdz, lai kāds Tev uzdod šo jautājumu pastāstīt par sevi! Ar ko tu vispirms sāksi? Protams, vispirms mēs nosaucam savu vārdu, papļāpājam par šo un to un tad speram vaļā mūsuprāt svarīgāko – es strādāju lielā ražošanas uzņēmumā par mārketinga direktori, esmu skolotāja un mans darbs man ļoti patīk...
Vai tiešām, kad lielāko daļu savas dzīves laika atvēlam darbam, arī ārpus daba laika vēlamies runāt tieši par šo tēmu? Vai darbs ir mūsu otrais „ES”?
Par šo tēmu aizdomājos, kad arī man sāka rasties tieši sāda situācija – iepazīstoties (un ne jau ar savas darbības sfēras cilvēkiem) diemžēl identificēju sevi ar darba statusa lomu, līdz, šķiet, sāku izjust morālas paģiras.
Mans pārmaiņu brīdis sākās pirms vairākiem gadiem, kad atklāju mana pirmā „ES” būtību – brīvprātīgo darbu. Esmu aktīvi iesaistījusies brīvprātīgo darbinieku pulciņā dažādās organizācijās. Palīdzu kur vien varu un kā vien varu - organizēju dažādus sabiedriski nozīmīgus pasākumus (piemēram, Dzejas dienas), palīdzu bērniem dažādos centros, kā arī organizēju labdarības akcijas. Un ziniet – es jūtos daudz labāk, jo, kad man ir jāstāsta par sevi, ar lielāko gandarījumu varu teikt, ka palīdzu kādam, kas vēlas pieņemt palīdzību.
Un kā ir ar Tevi? Pastāsti par sevi...
(21.07.2009) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
te ne sev tās
(te) visas labas lietas sliktas
kaut kā pastāv, notiek/satiekas, būs vēl
kā skudras skudrupūznī ņemas, bet
iekšā tomēr, tomēr itkā gaisma kvēl
šī pa/saule, šīs asiņainās...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1996
Kopā:7098671
|
| |
| |
|
Autori
