 (www.feini.lv) |
| Marionete : Dzīves ceļš |
| Prāts ir atslēdzies, jo es kaut kur savā dzīves posmā pazaudēju dzīves jēgu. Es aizmirsu kas es esmu un kāpēc esmu. Es rīkojos pati pret sevi ,es vienmēr aizvēru acis kad lūkojos dzīvei patiesības acīs. Es bēgu no dzīves kā pele no kaķa. Paslēpos savā aliņā, ielīdu savā čaulā un pārdzīvoju visu sevī. Es atsitos kā ēzelis pret sienu ar vienām un tām pašām dzīves kļūdām. Mīlestība, Rūpes, Uztraukums un skumjas pēc kāda? To es izmetu pret grīdu kā vāzi ar daudziem mīlas ziediem, tā saplīst tūkstoš durstīgos rubīna gabalos. Tā es saduros katru reiz, kad cenšos vāzi no jauna salīmēt un salikt ar ziediem. Velti... Bet vienalga to daru... Sirds no melu nastas smok, Dvēsele....??? Vai tā maz ir? Neesmu to jutusi jau sen. Pasaule un vienaldzība to pārvērš par ledu. Jūtos kā nolietot auto bez vadītāja... Kas trauc un trauc pa lietainajām ielām un nevar atrast savu pieturvietu, jo tur vai nu ir aizņemts vai palikušas aukstas nejūtīgas atpaliekas. Man gribas kliegt kā ievainotam briedim. Man gribas mirt savā asaru un sāpju jūrā. Es gribu noslīkt pati savā apmātībā un bezizejā!!! |
| (29.10.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |