noglāsti manu seju
maigi kā pieskaras vējš
noskūpsti manas lūpas
nevaicā man vairs neko
tagad es negribu domāt
vēlos vienīgi just
tikai dvēseles runā
mulsums kad pārņēmis mūs
tuvums tavs mazliet vēl biedē
kautra un nedroša es
kaislības burvīgais saldums
mirklis aiz pasaules
pieskāriens satrauc tik spēji
augumam nodrebēt liek
aizveru acis un jūtu
neprāts mūs debesīs nes |