 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Ar slidām dzīvē |
| Tur maziņā, tai bij tik maz, Bet braša, jūsmās trauca, Uz ledus slidinājās tā? Nē, vairāk šī gan krita. Tai bij tik pāris gadiņi, Šī knapi tipināja, Bet tas tai netraucēja kāpt Uz slidām, klupināties. Un mazā nokrīt, raudās tā? Vai lūpa uzmetīsies? Nē, smiedamās šī pieceļas Un atkal skrien uz priekšu! Ko varu no tās mācīties, Kaut to, ka neveiksmītes, Kā uztveru tās, tā ar būs, Tas viss ir mūsu galvās. Bet, protams, katra dzīve ir Tik paša, spriest jau viegli, Bet kā to elpot iesācis, Tad mainīt ko ir traki. Un aizslido maziņā dzīvē, slidas atstājot kājās. Mēs uzskatām, ka kaut kas ir problēma. Tā problēma ir mūsos, tajā, kā uz to skatāmies. Viss atkarīgs no mūsu attieksmes. Ja visu uztver nesāpīgāk, ir vieglāk pārvarēt grūtības. Bet tie atkal ir tikai vārdi, reāli viss ir grūtāk. Uz šo pašu kritienu uz ledus var paskatīties dažādi. Vienā gadījumā bērns nekad vairs netuvosies ledum aiz sāpīgas uztveres, otrajā - tas iemācīsies slidot un būs par vienu prieku viņa dzīvē vairāk. 16.02.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |