 (www.feini.lv) |
| ivi : Tā ir atkarība |
| Tu ielaidi mani Savā ziedu pļavā, Bet piekodināji negulēt, Tikai pasmaržot gaisu. Es neko nezinādams piekritu. Un nu es nezinu, kā pateikt tev, Es palikšu, prom neiešu, Nedzen mani prom, es neiešu. Man iepatikās gulēt ar tevi Tavās ziedu pļavās, Tā smarža padarīja mani atkarīgu, Gulēt ejot, es to jūtu. Es jūtu tavas margrietiņas, Arī nezāles es jūtu, bet zini, Nezāles ir jāizplēš laukā Un man patīk ravēt tevi. Tu jau arī plēs manus matus, Nu tos, kas sašķēlušies, Tu izjūti mani, kad es snaužu Tavās ziedošās pļavās. Nāks rudens. Nebūs silto pļavu. Nekas būs krāsaino koku, Zem kuriem mums abiem tupēt. Mana atkarība nepazūd, tā paliek un mainās. |
| (25.06.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |