 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Saharīnbalts |
| Mīļā man prasa būt saharīnbaltam, Gribas tai noslāpt zem nāves šīs saldās, Labāk ar nazīti noduršu lēnām, Vairāk būs baudas, kā teātrī vēlā. Laidīšu sāli uz upēm, kas vēnās, Mīļotā jūrā lai slīkst, kad ir vētras, Atiršu laivā, kas simtgadu kalta, Izglābšu, tam ar būs jēga, ja glābta. Mācies, draugs spēlēt, uz jūras ir likmes, Tie, kas pa upēm, tiem laiks garš un līdzens. Sāli bērt brūcēs un skābenes saplēst – Cukuru drusku, bet tomēr no dabas. Jūrā, uz laivas, ja izglābt es spēšu, Reizi par reizei mēs tējiņu dzersim. Retas tās reizes, jo cukura mazums, Tomēr tas īsts, tātad nezudīs asums! Mīļā man prasa būt saharīnbaltam, Gribas tai nosmakt zem liekuļu baudas? Priekā es – dzīvojam dažādos toņos, Tātad ir meldiņš – ir spēlēt, ir dancot. 05.05.2005 |
| (05.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |