 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Ar mani jau nē |
| Viens mirklis un atkal ir šausmas, Kur šitādas stulbības rautas; Tai bija tik divpadsmit gadu - Vairs nav tai ne saules ne radu. Tik avīžu slejās tas lasāms Un visiem tas liekas tik svešāds, Neviens jau to stādīties nespēj, Ka katrs var nokļūt šai presē. Lai saka, ka vainīga viņa, Lai šāda vai tāda tā bija, Bet it kā tas attaisnot spētu Šo truluma deldēto sēklu. Šī mocīta, ņirgāta tika, Kur kādā var būt tik daudz slikta - Ar ļaunuma, vardarba pēdām Tik baudkāri galēta, rētām. Tās asaras nepēja līdzēt Un nodomus drūmākos kliedēt. Vai tiešām tiem nenāca prātā, Ka kāds būs bez bērna, bez dārgā. Mēs domīgi nogrozam galvas Un steidzam pie humora slejas, Bet tikmēr raud vecāki skumji Pie gultas, kur kādreiz bij silti... Nu nejau ar mani, mēs sakām, Bet tomēr, ko zināt, kā sanāk. 09.05.2002 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |