 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Uz stūra |
| Asarām aizlijis skats ap 2002. gadu uz Matīsa/Brīvības krustojuma Rīgā. Es apstājos līdzi tam laikam. Viņš stāv vēl uz stūra un klusē. Mēs stāvam pie sarkanās gaismas, Un pāriet ir bail otrā pusē. Viņš nesaka vārdus man drošus, Lai atgūtu es savu dūšu. Viņš vienkārši stāv tur un klusē, Un domājams, maita, uz mūžu. Pat maskas kļūst aktieriem vecas, Un, protams, ka kodols ir zūdošs. Mēs stāvam pie sarkanās gaismas, Un esmu es vēl arvien jūtošs. Tam izdevies nostopēt kadrus Šai filmā, ko saucu par dzīvi. Viņš nejautā, vai es to gribu – Ka paliekam mūžam mēs divi. Un kaut kur zem murgainiem torņiem Laiks klusi grauž jaunību manu. Viņš zina, ka pievarēt vajag Tos ļaudis, kas spēj būt par zvanu. Es atlaižu krampjainās rokas Un neturos vairāk pie laika, Vienalga cik īsta un tieša Vai saldkaislē mīļa un maiga. Lai likteņa lāsts ļaunais izkūp Ar visiem, kas paliek uz vietas. Laiks radīts nav stāvēt uz stūra, Bet tam, lai tu celtos un ietu! |
| (06.05.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |