Un tad atnāca vilks 
Kas no vilkiem bij’ bēdzis 
Un lācis, no lāčiem 
Latvietis no Latvijas 
Un tad bija kāds, kas teicās esam dievs 
Mēs nedzirdējām, izglābušies aizbēguši 
 
Un tad atnāca laiks 
Kas bija viņam priekš mums palicis pāri 
Un tas bija, kad vāzes labāk stāvēja tukšas 
Nekā ar mūsu samākslotajiem ziediem 
Mēs neredzējām, izglābušies aizbēguši 
 
Jā, un tad atnāca kauns, tāds kauns 
Kas bija tieši par mums domājis 
Šim acis urbināja zemi 
Latvietis lustīgais 
Un tas, kas viņu bij’ sūtījis, skuma 
Mēs nerunājām, izglābušies aizbēguši 
 
Un tad nāca neviens 
Kas no Neviena bij’ bēdzis 
Pie mums 
Jo mēs nedzirdējām, neredzējām, nerunājām 
Un nebijām Nevienam vajadzīgi 
Tāpēc atnāca paņemt. |