 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Latgales sirds |
| Vakars sārtaini zied, un es izeju Rēzeknes ielās. Tur es staigāšu viens, līdz pat brīdim, kad atausīs rīts. Tur es staigāšu viens, tā, lai sajūtu solī ikvienā, To, cik brīnišķi mirdz, sirmām ugunīm, Latgales sirds. Sevī vēsturi nes namu sarkano ķieģeļu sienas. Bet man neliekas svešs, tajās ieaustais sentēvu stāsts. Rāmā gaismiņā dus, soļiem mērītie parki un ielas. Un, kā pieskāriens kluss, ataust atmiņā māmuļas glāsts. Naktī Rēzekne mirdz, dusot septiņu pakalnu klēpī. Tikai rietumiem līdz, garām pilskalnam upīte skrien. Seno dievnamu balss, kas ik reizi to sargā un svētī, Lai cik būtu es tāls, mājup aicina mani arvien. |
| (23.04.2017) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |