 (www.feini.lv) |
| Baiba Jaunzema : Viena zvaigzne no simta |
| Kad zvaigžņu lietus līst, Vai tas tiešām ir īsts? Vai tas tikai sapnis vien, Kas dzīvei mosties liek? Tālums nesāp, sāp tuvums. Sāp pieradums un guvums, Kas kā laimests, mantojums Pēkšņi no rokām laukā slīd. Zvaigzne neparasti skaista tāpēc, Ka nesniedzami tāla un sveša, Tās tālums nevienam nesāpēs Tur tālu, tālu aiz mūžameža. Taču viena zvaigzne no simta Pēkšņi no debesīm lejup krita. Tieši tā, kas debesīs spīdēja spoža Un pati par sevi bija tik droša. Tās ārējais spožums nobālēja, Tiklīdz viņa uz zemes tika, Bet tā iekšēji cēli uzmirdzēja No viena vien pieskāriena. |
| (24.01.2017) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |