 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Latgale, māmuļa sirmā |
| Mēness kad sudrabu sijā, Zvaigznes kad ezerā mirdz, Vaicāju zemītei savai, Kādēļ tik smaga tai sirds. Latgale, māmuļa sirmā, Ezeru asarām raud. Ne vairs, kas zemīti strādā, Ne vairs, kam labību pļaut. Aizgāja dēli un meitas. Slieksnis nu putekļiem tīts. Tukšas ir kļuvušas sētas. Smaga man kļuvusi sirds. Neraudi Latgale sirmā, Mājās tie pārnāks jau rīt. Ja reiz kāds Latgalē dzimis, Latgale sirdī tam mīt. Atkal reiz uzziedēs liepas, Atkal reiz pīlādži plauks, Atkal reiz dēli un meitas, Mājup no svešumiem brauks. Latgale, māmuļa sirmā, Prieks tavās acīs vēl būs, Kad atkal sētā ik vienā, Dziedot, kāds sagaidīs mūs. |
| (28.02.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |