Man vārdu nepietiek, kūst smiltsērkšķi uz lūpām,
un plaukstās raušas vakartumsas sniegs,
es gribu šūpoties un pati būt par šūpām
no sulās pulsējošas bērzu bērnu cilts.
Rīts notiek pats, birst šūpuļdziesmas acīs,
joprojām nemodina piparmētru lauks,
bet ja nu apstāšos pie pļavas, kur kāds prasīs -
kāpēc tu atgriezies? Es teikšu - gribu augt.
Jau klusi aizvilkušies rētaudi, kas ledū
griež vārdus sekundēs un pirkstu galos dur,
vēl šodien atbalss es, rīt acīs smaržos medus,
kur bites pasauli uz skropstu galiem tur. |