 (www.feini.lv) |
| Baiba Jaunzema : Mata galā |
| Kad dzīvība vairs būs vien mana mata galā, es dzīvošu, es būšu par smiltīm jūrmalā, kas caur pirkstiem viegli un netverami plūst brīvi atpakaļ savā ierastajā vietā, vien dažus smilšu graudiņus vējš gabaliņu tālāk aizpūtīs. Un pa brīdim liekas, vīd, ka saulstaru gaismā smiltiņas gaiši spīd. Un varbūt tieši šobrīd kādam nemanot nodreb sirds, lēni asaras pār vaigiem slīd: Jo dzīve jau ir vien tāds mirklis īss kā lapa kokā trīs - tūlīt, tūlīt vējš noplēsīs un tā zemē nokritīs. Man liekas - tas ir likteņa pirksts: acis redz, ausis dzird - kaijas debesīs kliedz un jau projām steidz. Sirds saprot, jūt - nekas nav paliekošs, viss nāk un reiz zūd. Tik tā šai pasaulē var palikt un būt. |
| (23.02.2014) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |