kādudien satumsīs
iesim pa lietus noklātām ielām
kur tikai vientulība var sazelt
uzrausties ļaužu sejām un pleciem
netēlojot nevienu
gandrīz piedzimušie spēlēsies smiltīs
rotaļu laukumu tālajos stūros
nekad nejautājot
cik rāda laiks
un tikai sastopot tos
mēs pieklusīsim uz brīdi
smelsim maigumu saujās
pieskaroties viens otram
atraujoties
sāpēs
neviens tā arī neuzzinās
kādēļ apmācās
un vispār vai bija gaiss
mēs iesim pa ielām
mazliet dzīvojuši
un ļoti tuvi
debesu acu plaksti
mūs vēros kā ledus iešanu
ar skatienu pārkāpjot vižņiem
bet joprojām nezināšu
kurā pusē mirkst tava sirds
un kurā upē to velē |