 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Caur pilsētas dunai... |
| Caur pilsētas dunai reiz dziesmas tā vija Kā brīvības lāpa, kā saullēkta dzija, Kur tumsā bez skaņas brēc gadsimta raudas, Kur pilsoņi stīvie mirst alkās pēc naudas. Es domās ar viņu tai ielā vēl tiekos, Pirms pazūdu alus un pludmales priekos, Un savējo sirdi tai dāvināt solu, Bet autobuss nošņāc, lai braucu uz skolu. Ar dziesmu man gribējās skoloties skaļi Un traki griezt globusu, netur ko vaļi. Tā vietā es paklausīgs ikdienu strēbu Un jutos kā vientuļš un neizprasts rēbuss. Nē, it kā jau kopā ar savējiem būtu, Vien atvērties nespēju laimei, ko jutu. Bez sveiciena nācu un aizgāju tālē, Kur agri vai vēlu, bet atmiņās bālē. Nu, bija ar' labais – nav iemesla liegties, Pa starpu tai tumsai, caur kuru man tiekties, Caur kuru bez skaņas brēc gadsimta raudas, Kur pilsoņi stīvie mirst alkās pēc naudas. |
| (20.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |