 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Acis |
| Un kad reizēm trūkst vārdu, lai izteiktu jūtas, Kuras laužas caur sirdīm un nevis caur prātiem. Mulstošs klusums kad iesprūdīs pavērtās lūpās, Atliks pasmaidīt klusi un saskrieties skatiem. Man nav šaubu, ka acis var pavēstīt skaidri, Ko ar skaņām var mēģināt neveikli mocīt. Un kad lūpās dzimst nopūtas tikai un vaidi, Mūsu acis var gluži kā romānus lasīt. Es jau sen vairs, kā nebīstos klusuma mēma, Ja vien kopā ar mani šai klusumā tveries. Ja vien spēju es apreibt no skatiena rāma, Kad šai mierpilnā brīdī es acīs tev veros. |
| (07.12.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |